Ainārs Šlesers savulaik politikā ienāca ar uzstādījumu cīnīties pret oligarhiem. Ir pagājis laiks, un tagad par tādu tiek dēvēts viņš pats. Viņa uzsākto tēmu pārtvēris bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Turklāt socioloģiskās aptaujas neprognozē Šleseram lielus panākumus gaidāmajās ārkārtas Saeimas vēlēšanās: pastāv liela iespēja, ka viņš netiks ievēlēts.
Tomēr neizskatās, ka Šlesers nolēmis padoties. Viņš gatavojas pēc pusotra mēneša gaidāmajai cīņai kā izšķirošajai, ir sastādījis Ministru kabineta locekļu kandidātu sarakstu un par sevis kritizētājiem saka – tie esot cilvēki, kas paši neko nevar izdarīt, tāpēc izvēlas viņu zākāt.
Fragments no Ainara Šlesera intervijas Sestdienā:
Vai kandidēt Saeimas vēlēšanās pēc tam, kad tā ir atlaista, nav tas pats, kas iet ciemos neaicinātam?
Jūs domājat Dombrovski un Āboltiņu, ka viņus atlaida? Arī par mani? Ja Dombrovskis un Āboltiņa nolemtu nekandidēt, es varētu rīkoties līdzīgi.
Kāpēc jūs nevarat tā rīkoties pirmais?
Es daudz kur esmu bijis pirmais. Šoreiz pagaidīšu, varbūt vēl Dombrovskis ar Āboltiņu uzņemas atbildību par to, kā viņi vadīja valsti. Ko tad īsti atlaida? LPP/LC bija tikai trīs deputāti!
Zatlers ir teicis, ka tad, ja būtu dota atļauja pie jums veikt kratīšanu, nebūtu viņa lēmuma ierosināt atlaist Saeimu...
Ziniet, mēs ar viņu labi pavakariņojām. Viņš man tādus pārmetumus neizteica. Zatlera kungam ir personības dubultošanās. Vēl otrdien viņš man zvana, apsveic ar dēla piedzimšanu, bet pēc pāris dienām pēkšņi saprot, ka valstī ir kaut kādi sliktie oligarhi! [..]
Bet par Jauno vilni… Tas bija pasākums pēc Jaunā viļņa. Atnācu kopā ar vecāko dēlu. Mums ierādīja vietu pie galda, kur jau sēdēja Zatlers ar kundzi Lilitu. Man bija tāds pats uzaicinājums kā viņam! Sasveicinājāmies, apsēdāmies, solīdi vakariņojām. Tad apbalvoja laureātus. Vienā brīdī sākām runāt, pārsēdos vienu krēslu tuvāk.[..]
Viņš neteica: oligarh, ej projām?
Ja viņam būtu bijušas pretenzijas, viņš būtu varējis uzreiz skaidri pateikt — atvainojos, es nevēlos, ka mēs sēžam pie viena galdiņa. Nekādu problēmu.
Ko jūs darītu, ja viņš būtu pateicis: atvainojiet, es negribu sēdēt ar jums pie viena galda?
Es aizietu projām. Man ir pašcieņa.