Bet ko tad, ja vienmēr paliekam tie vientuļie matemātikas "iksi" un "igreki"? Ko tad, ja tieši no mums tikai neglābjami atņem un dala, nekad pat nemēģinot piešķirt kādu a vai b, kādu pieskaitāmo, kādu reizinātāju, ar ko kopā veidot skaidru summu, kopējo lielumu? Kā būt, ja paliekam kā mūžīgi pirmskaitļi bez sava pāra, bez savas saskaitāmo kārtības? Vientuļi visā lielajā un nebeidzamajā pasaules vienādojumā.
Ziņā, ka Lielbritānijā veidos vientulības ministra amatu, ir kaut kas netverami pārlaicīgs un absolūti pragmatisks reizē. Pārlaicīgs, jo uzreiz gribas valdībā arī sāpju, prieka un dusmu ministru. Pragmatisks, jo neko jau šai pasaulei nevar padarīt – lai kādu dzejnieka dvēseli mēs sevī slēptu, galu galā viss atduras pret skaitļiem, matemātiku un ekonomisko izdevīgumu. Dīvaini patiesībā, ka neviens no rakstniecības dižgariem un fantastiem, šķiet, līdz šim šādu valsts valdību vēl nebija paredzējis – Ministru kabinetu, kur ne tikai funkcijas un pienākumus, bet arī budžetu dala atbilstoši emocijām un dvēseles stāvoklim. Grūti gan teikt, vai tā tad būtu saucama par utopiju vai antiutopiju. Neuzdrošinos minēt.
Un vai personības lielums kā saistīts ar vientulības daudzumu cilvēkā? Vai esam pazinuši, pietiekami zinājuši, atzinuši un sapratuši tos cilvēkus, kas vēl tikko, vēl nesen bija starp mums, bet nu jau atstājuši mantojumu? Vai arī tā īsteni viņus novērtējam un varbūt pat iepazīstam tikai pēc nāves? Kas to var izmērīt? Pēc kā spriest?
Pazudušā suņa gadā, iznākot no maisiem, tiekot vaļā no pagātnes svina tupelēm un uztraucoties par mājām līdzīgiem kuģiem, reizēm par šiem jautājumiem aizmirstam. Līdz varbūt tā pati Vientulība mums par tiem atgādinās. Bet, kā to sāpīgo jauni vecajā Vientulības nozarē pārvērst auglīgā Vienatnē, kura dod, nevis paņem, uzpilda, nevis izsmeļ, jāmeklē katram pašam. Varbūt ar trakulīgu brīvību, nerēķinoties ar naudu un ierastiem rāmjiem, uzņemot skaisti dauzonīgu filmu. Varbūt uzmeklējot un beidzot kārtīgi apskatot to milzu apaļpūpēdi, kas šogad iecelts gada sēnes godā un droši par krēslu varētu noderēt. Varbūt vienkārši beidzot kārtīgi saliekot komatus – lai doma pavisam skaidra un nepārprotama. Vai sacerot kādu antiutopiju, lai paši sev un visiem apkārtējiem atgādinātu par dzīves trauslumu un tas ļaunākais iedomājamais nākotnes scenārijs nekad nepiepildītos. Mūsu ceļi un neceļi ir mūsu katra paša ziņā – arī tas, cik vientuļi vai vienatnes pilni tie būs.
Žurnāla SestDiena 2. februāra – 8. februāra, numurā lasiet:
SESTDIENAS SALONS. Bez komata nevar. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš piedzīvo troļļu un elfu karu jaunajā mobilajā lietotnē Valodas draugs un atklāj, ka par valodas likuma pārkāpumiem ziņo arī krievi, bet ar inspektoriem niknāk strīdas latvieši.
PASAULĒ. Maita vientulība. Vientulība ir kļuvusi par vienu no galvenajām sabiedrības veselības problēmām XXI gadsimtā, kas ir sociālo tīklu laikmets. Lai novērstu tās izraisītās sekas, Lielbritānijā izveidots pat speciāls amats valdībā un par šo jautājumu dažādos pētījumos arvien vairāk runā arī citviet pasaulē.
LIEPIŅA ACS. Svešumā. Katru mēnesi SestDienas lasītājiem ir iespēja uzzināt fotogrāfa Aivara Liepiņa atmiņas par visu, kas slēpjas aiz katras no laikraksta Diena 2018. gada kalendārā iekļautajām mēneša fotogrāfijām, – kā tās tapušas, kāpēc ir svarīgas un ko nes sev līdzi. Šajā numurā stāsts par Glengina kalnu Skotijā un izstādi Lielbritānija latvieša fotogrāfa acīm.
TUVPLĀNĀ. Tīkls padarīja slavenu. Man patīk baidīties, un cilvēkiem vispār patīk domāt par pasaules galu, saka kādreizējā loģistikas speciāliste Jana Vagnere (44). Krīzes laikā viņa sāka rakstīt antiutopiju, ko pa nodaļām publicēja internetā, un nu viņai Krievijā iznākušas jau vairākas grāmatas. No tām pirmā – Vongezers – tulkota arī latviski.
IN MEMORIAM. Zvaigznēs rakstīts lielums. Dzīves gaitās, darbos un trauksmēs Vilhelms Mihailovskis nereti samērojās ar savu diženo XIX gs. senci, poļu revolucionāru un franču komunāru ģenerāli Jaroslavu Dombrovski (1836–1871), kura slava vainagojās ar cīņu un bojāeju uz Parīzes Komūnas barikādēm 1871. gadā. Pilnībā ziedoties saviem ideāliem – tāda bija abu devīze.
SVAIGI. Vispār zini, kas ir krimiķis? Kā izskatītos filma, kura būtu piesātināta ar brāļu Koenu melni ironisko humoru, Vesam Andersonam ierasto vides stilizāciju un Kventina Tarantīno draivu, bet tās darbība notiktu plašāk zināmo ekrāna afēristu tradīcijās? Kriminālkomēdijas Kriminālās ekselences fonds (2018) veidotāji savu darbu piesaka tieši šādi.
DABA. Ne tikai suņa gads. Kādas būtnes debesīs, uz zemes un ūdenī šogad tikušas pie īpaša statusa? Izrādās, spektrs ļoti plašs – no parastajām vāverēm, kas cīņā uzvarējušas ežus, līdz sūnām, kas nemaz nav zaļas, simtkājiem un sēnēm kā mēbelēm.
CEĻOJUMS. Ostas un tempļu pilsēta. Busanu pilnīgi noteikti varētu dēvēt arī par vasaras galvaspilsētu – līdzās gadsimtiem attīstītajai ostai un vienmēr apmeklētajiem budistu tempļiem šī Āzijas metropole piedāvā veselas sešas pludmales. Iepazīstot vietējo eksotiku, gan var nonākt arī smacējošos astoņkāja apkampienos un patiesi iemācīties novērtēt ūdens veldzi
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.