Savus identitātes meklējumu ceļus pagājušā gadsimta 80.gadu beigās sācis no «īsta padomju cilvēka» starta punkta, Latgales krievu vecticībnieku un armēņa atvase Sergejs, izgājis cauri krišnaītismam un citām Austrumu mācībām, tagad pievērsies kristietībai, arvien vairāk apzinās sevi kā pareizticīgu krievu, ir precējies ar latvieti un kopš šā gada februāra TV3 latviski vada raidījumu Garšas ekspresis, kurā savas meklējumu pieredzes gastronomiskās daļas rezultātus uzburs uz šķīvja. Tie, kas Sergeju pazīst, saka: improvizācija un pārsteigumi garantēti.
Jaramišjans pats sevi par īstu pavāru sauc tikai pēdējos četrus, piecus gadus. Līdz tam viņa galvenā identitāte bija mūziķis, kurš draugiem šad tad pagatavo. Tomēr pavāru lietām pievērsies jau stipri ātrāk — 1991.gadā, kad Sergejs 14 gadu vecumā pēc 8.klases iestājās kulinārijas tehnikumā. Šis solis gan tika sperts tādēļ, lai būtu kāda profesija, nevis tāpēc, ka Sergeju tobrīd būtu īpaši interesējusi pavārmāksla. Ap 1995.gadu viņš savu personīgos ēšanas paradumus reducēja, kļūdams par veģetārieti.
Stāstot par jaunību, Jaramišjans sevi salīdzina ar Sprīdīti, kurš gribēja atrast laimes zemi. Cilvēki — gan latvieši, gan krievi, gan citu tautu pārstāvji — kam vecāki un apkārtējā vide nav devusi stiprus tradīcijas pamatus, nepārzina savu kultūru un vieglāk padodas citu kultūru vilinājumam: re, tur tik smuki smaržo, tur ir daudz dievu, un visi viens otru mīl! Sergeja, kā viņš pats saka, tipiskā padomju ģimenē ar tipiskiem padomju uzskatiem auguša pusaudža dzīvē šāda ļaušanās vilinājumam bija 13 gadus ilga aizraušanās ar Austrumu mācībām.
Jaramišjans pirmais Rīgā sāka miksēt siltos ēdienus ar raw food jeb svaigēdāju ēdienkarti un tagad uz savu svaigēdāja posmu atskatās ar gandarījumu, tur apgūto viņš izmantojot arī tagad. Tomēr pašam iztikt tikai no svaigēdāju receptēm bijis grūti. "Gribēju izraut no sevis veģetārieša lepnības garu," Sergejs skaidro, kāpēc pamazām atteicies arī no gaļas neēšanas. Tas saistīts arī ar pievēršanos kristietībai, jo kristietim jābūt pazemīgākam, nav jādomā, ka esi labāks par citiem.
Tagad Sergejs vairs sevi ēšanā īpaši neierobežo, atskaitot gavēni, kuru viņš ievēro kā "vairāk pareizticīgais" — no mātes puses Sergeja senči ir Daugavpils vecticībnieki, un viņš pats tagad pievērsies pareizticībai. "Tagad arvien vairāk iedziļinos kristietībā un krievu kultūrā un identificēju sevi ar krievu tautību." Ciemodamies pie sievas radiem latviešiem un ar prieku vērojot viņu attieksmi pret tradīcijām, Sergejam nostiprinās gan pārliecība, ka tradīcijai tomēr jābūt, tā sakot, asinīs, gan priekštats, ka krievi sevi pārāk maz ciena — nevis ārēji, imperiālistiski, bet iekšēji. Tāpēc viņš tagad lielu uzmanību pievērš tam, lai iekačātu sevī krievu tradīcijas un ir pateicīgs latviešiem par savas pašapziņas pamodināšanu. Savos meklējumu laikos izmēģinājis vairākas garīgās un fiziskās prakses un ar gribasspēka palīdzību veiksmīgi ticis vaļā no bīstamākajām, krišnaītiem Sergejs ir pateicīgs par vienu — tur kļuvis par īstu pavāru.
Pazīstamais pavārs Lauris Aleksejevs par savu skolasbiedru Jaramišjanu, kura māte Laurim Jaundubultu vakarskolā vienu laiku mācījusi vācu valodu, saka: Sergejs visu laiku ir bijis mākslinieks. "Pirmajā vietā viņam vienmēr ir bijusi mūzika. Mūsdienās ar mūziku izdzīvot nav viegli, bet Sergejam kabatā bija viena riktīga profesija, kurai viņš pievērsās acīmredzot tāpēc, ka viņa tēvs bija pavārs." Aleksejevs uzsver, ka Jaramišjana pavārprasmēm šobrīd ļoti noder viņa pasaulē gūtā pieredze, kas ļauj viņam improvizēt uz šķīvja līdzīgi kā mūzikā.
Vairāk par neparasto pavāru un mūziķi Sergeju Jaramišjanu lasiet Sestdienā!