Augstu paceltu galvu

Bieži vien varam justies izredzēti, ka esam tik neliela tauta, jo mums ir iespēja apmeklēt labāko Latvijas mūziķu koncertus vietās, kuru ietilpība ir vien daži desmiti cilvēku. Tādā veidā mēs varam vēl šodien ekskluzīvi sajust to pašu, ko cilvēki pirms vairākiem simtiem gadu, kad ierakstu nebija un publiskas uzstāšanās bija vienīgā iespēja baudīt mūziku. Atrodoties vien pāris metru attālumā, varam sekot līdzi katrai mūsu elku kustībai uz skatuves, pat sajust acu kontaktu un nolasīt viņu vājības vai garastāvokli konkrētajā brīdī. Savukārt pirms vai pēc koncerta nereti ir iespēja ne vien iegūt autogrāfu un personīgi pateikties par viņu paveikto, paspiežot roku vai apkampjoties, bet varbūt pat pavadīt kopā neaizmirstamās sarunās vairākas stundas, kas nebūtu iespējams, ja pēc tā ilgotos simti, tūkstoši vai pat miljoni.

Arī mūziķiem no grupām Židrūns, Ņikto, Bērnības milicija, Sigma, Zāle, Eschatos, Soundarcade, Apēdājs, Edgaram Šubrovskim, Imantam Daksim, Sniedzei Prauliņai vai Mārim Švernam katra uzstāšanās joprojām ir notikums. Jo koncerti nenotiek tik bieži, lai kļūtu par parastu ikdienu, pie tiem joprojām nav pierasts, un arī klausītāju atzinība nav kļuvusi par ierastu lietu, tādēļ tā aizvien pārsteidz un iepriecina. No otras puses – ar retajiem koncertiem nodrošināt pat elementārākās ikdienas vajadzības nevar. Tādēļ ne visi darbi, ko šie mūziķi dara vai spiesti darīt ikdienā, ļauj atlicināt mūzikai tik daudz laika, enerģijas un līdzekļu, kā gribētos, lai sniegums uz skatuves būtu ne vien personīgi emocionāls un uzrunājošs, bet arī profesionāli nostrādāts un saprotams pat tiem, kuri viņu koncertā nokļuvuši pirmoreiz – pēc kāda nejauša ieteikuma vai pat pavisam nejauši.

Tāpēc nebūsim egoistiski un skopi – cilvēki visā pasaulē tomēr ir līdzīgi, un skaidrs, ka laba mūzika būtu pelnījusi, lai to sadzird daudz lielāka auditorija un lai arī paši mūziķi tiek pienācīgi atalgoti gan par savu talantu, gan ieguldīto darbu. Protams, ne visa mūzika, kas saprotama mums, derēs arī citu zemju klausītājiem, un ne visi mūziķi par katru cenu alkst pēc slavas ārzemēs, bet latviešu ir tikai tik daudz, cik ir, un tuvākajā laikā nekas, šķiet, šai ziņā īpaši nemainīsies.

Šovbiznesa tramplīni

Spēlēt koncertus gandrīz katru dienu un apmeklētājiem joprojām likt justies kā izredzētajiem ir jāmāk. Tas, ko lielajos stadionos dara, piemēram, Metallica, lielākoties ir teātris – pat jokus, starp dziesmām sarunājoties ar publiku, viņi atkārto katrā koncertā.

Arī Grimes tik bērnišķīgajam priekam un it kā patiesajam pārsteigumam, ka viņas mūzika tik daudziem patīk, notici tikai vienreiz, ja pāris nedēļu pēc Opener festivāla Polijā tieši to pašu vari vērot arī tepat Latvijā notiekošajā Positivus. Kā mēdz teikt, katrai maizītei ir sava garoziņa (kaut šis teiciens arī jau sen novecojis, jo reizēm maizes garoza ir garšīgāka par tās mīkstumu).

Kādai lieliskai latviešu indīpopa grupai Tramplīni, par kuru nu jau sen nekas nav dzirdēts, reiz par šo tēmu – iespēju pelnīt iztiku ar mūziku – bija pat ironiski skumja dziesma Šovbizness. Par to man bija jādomā, atceroties, kā pirms vairākiem gadiem kādā no Rīgas mazajām, nu jau par vēsturi kļuvušajām koncertu vietām – Krogā Aptieka – pirmoreiz redzēju grupu Carnival Youth. Bija patiešām aizkustinoši vērot, ar kādu aizrautību tolaik vēl ļoti jaunie mūziķi spēlēja un pat spēlējās, koncerta laikā mainoties ar instrumentiem, – visi klātesošie un pat paši skeptiskākie bija sajūsmā. Kroga saimnieks Kristaps Krēsliņš toreiz teica, ka tā esot arī abu viņa tolaik pavisam mazo meitu mīļākā grupa. Drīz vien – tajā pašā vai nākamajā gadā – I Love You teltī festivālā Positivus viņu koncertā jau notika tāda spiešanās, ka skatuvei piekļūt vairs nebija iespējams. Kļuva skaidrs, ka viņi ir mūsu nākamās popzvaigznes, kas, iespējams, iekaros visu pasauli vai vismaz Eiropu, realizējot Prāta vētras nepiepildītos sapņus – un tieši šīs grupas piesaukšana nav nejauša, jo divi Carnival Youth dalībnieki ir Renāra Kaupera dēli, kas no viņa mantojuši gan skatuves šarmu, gan arī talantu. Bez Emīla un Edgara grupā bija arī Roberts Vanags un Aleksis Luriņš – šī četrotne šķita gatava kalnus gāzt, nešķirama un saskanīga, dalībniekiem papildinot citam citu.