Mūsu krievi

Jautājums par divkopienu valsti un sabiedrības integrāciju Latvijā bijis aktuāls vienmēr. Pirms gadiem četriem ikdienā par to vairāk runāja galēji labēji vai kreisi noskaņotie, taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā valsts sašķeltības jautājums dažādos kontekstos parādījās arvien biežāk un satrauca jau krietni lielāku daļu Latvijas iedzīvotāju. Pirmajos mēnešos pēc iebrukuma Ukrainā pat Rīgas mērs un Saskaņas līderis Nils Ušakovs publiski aicināja krievus "nomierināt savus kaimiņus latviešus". Mediju pētnieki un politiķi iesāka runāt par to, ka nepieciešams iekļūt Latvijas krievu "informatīvajā telpā", lai vienotu sabiedrību un novērstu iespējamos riskus.

Politikas kļūda

Brits Amons Českins ir veltījis vairākus gadus, lai pētītu Latvijas divu valodu kopienas savstarpējās attiecības – viņš analizējis gan laikrakstus, gan veidojis fokusa grupu diskusijas un aptaujājis cilvēkus 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Lai novērstu iebildumus, ka pētnieka secinājumus ietekmē valodas barjera, uzreiz jāpiemin, ka viņš brīvi runā un lasa gan latviešu, gan krievu valodā. Českins ir pavadījis vairākus gadus Latvijā – un ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī. Viņa pirmajās publikācijās ir skarbs viedoklis par krievu diskrimināciju, taču, veltot pētījumiem ilgāku laiku, viņš ir "atmaidzis". Nule prezentētajā grāmatā (Russian Speakers in Post-Soviet Latvia. Discursive Identity Strategies/ Krieviski runājošie postpadomju Latvijā. Identitātes diskursīvās stratēģijas) autors gan neliekuļo un norāda uz Latvijas valsts kļūdām integrācijā.

Piemēram, mums jau tik ierasto politisko dalījumu "latviešu" un "krievu" partijās Českins sauc par iztēlotu fantāziju. "Krieviski runājošo diskurss vislabāk ir saprotams, ja to skata kā atbildi Latvijas valsts pozīcijai," norāda pētnieks. Viss sākās ar neatkarības atgūšanu. Latvijas valdība 90. gadu sākumā skarbi izrīkojās pret tiem, kas nebija latvieši. Krievi un citu tautību pārstāvji, kas, iespējams, visu dzīvi bija pavadījuši Latvijā, kas bija piedalījušies neatkarības atgūšanā, pēkšņi tika padarīti par "otrās šķiras" cilvēkiem. "Oficiāli šie cilvēki nebija nedz Krievijas, nedz Latvijas pilsoņi, viņi palika kaut kur pa vidu," uz problēmu, par ko ne mazums runāts arī vietējo ekspertu līmenī, norāda Českins. 

Českins skaidro, ka agresīvs nacionālisms, kurā integrācija nozīmē "svešās" identitātes atņemšanu un latviskās identitātes uzspiešanu, var atgrūst tos, kuri veido saites ar Latviju, tomēr vēlas saglabāt savu nacionālo identitāti. Turklāt agresīva nacionālisma politika pastiprina Kremļa naudā balstīto Krievijas mediju vēstījumu par "fašistisko" attieksmi pret krievvalodīgajiem Latvijā. 

"Gan latvieši, gan krievi saka, ka viņi dzīvo citā informācijas telpā, bet tas nav iespējams – dzīvot šeit un neņemt neko no Latvijas," uzsver Českins. Viņaprāt, medijos redzams, ka krieviski runājošie izjūt piederību Latvijai. Tas ļoti skaidri parādās ar integrāciju tieši nesaistītajos rakstos. Piemēram, 2008. gadā krieviski rakstošajā laikrakstā Čas ir materiāls par britu tūristiem, kas nokārto dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa. Tur sacīts, ka "rīdziniekiem bieži vien ir jātiek galā ar skaļajiem, iereibušajiem tūristiem, kas ieradušies Latvijā pavadīt jautru nedēļas nogali. Vienmēr kāds no jautrībniekiem mēģina apgānīt mūsu neiznīcināmo simbolu – Mildu". Šādi piemēri par latvisko simbolu "pārņemšanu", kas norāda uz integrāciju, ir vairāki, tostarp arī 2010. gadā pēc Līgosvētkiem tajā pašā avīzē Čas minēts: "Ziedu pušķi un jāņuzāles līdz ar alu pazūd, taču Līgo svētki vienmēr paliek ar mums!" 

Nelojāli Krievijai

Jau pieminētā Ukrainas krīze 2014. gadā gan lika vaicāt, cik vietējie ir lojāli, un nesenā BBC veidotā filma, kurā modelēts iespējamais Krievijas iebrukums Latgalē, atkal uzplēsa šo rētu. Neiedziļinoties var šķist, ka separātisms un pilsoņkarš ir tikai viena soļa attālumā. Tomēr krievvalodīgie intervijās Českinam atzinuši, ka Latvijā dzīvot ir labāk nekā Krievijā. Lielākā daļa sarunu biedru apzinās Eiropas sniegtās vērtības, un pētnieks uzskata, ka, par spīti Krievijas pūlēm, Latvijā daudzi krieviski runājošie nejūt ciešas politiskās saites ar Krievijas Federāciju. Savukārt Latvijas plašsaziņas līdzekļu un politiķu teiktā analīze rāda, ka krieviski runājošie bieži tiek attēloti lojālāki Maskavai nekā Rīgai.

Portāls Diena.lv jau vakar vērsa uzmanību uz, kā liecina dati, aplamajiem Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova apgalvojumiem, ka Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie, ja veidotu aptauju, paustu atbalstu Krievijas rīcībai Ukrainā un Sīrijā. 

Par to, ka krievvalodīgo kopienas nelojalitāte Latvijai ikdienā varētu būt pārspīlēta, liecina arī, piemēram, SKDS pētījums pagājušā gada pavasarī. Tajā tikai ceturtdaļa Latvijas krievu Maskavas iebrukumu Ukrainā uzskatīja par attaisnojamu, bet gandrīz pusei tā šķita neattaisnojama rīcība. Savukārt 2014. gadā veiktais SKDS pētījums liecināja, ka vairāk nekā 60% mazākumtautību iedzīvotāju jūtas piederīgi Latvijai. Viņi atzina, ka šeit ir viņu mājas, ģimene un nākotne. 

Visu Raivja Vilūna rakstu par Latvijas krievu pētījumiem lasiet 4. marta žurnālā SestDiena!