Kalni ne tikai slēpotājiem
Nepastāvīgās ziemas ar neprognozējamiem laikapstākļiem nav pateicīgas slēpošanas biznesa rūpalam, taču vairāk nekā no 30 kalniem Latvijā, kuros savulaik ierīkotas slēpošanas trases, lielākā daļa šoziem atkal uzņem apmeklētājus. Dabas ainavu un vienatnes mīļotāji priekšroku dod distanču slēpošanai, taču, ja kalni var izlīdzēties ar mākslīgo sniegu, distanču slēpošanas trasēm jāpaļaujas uz mātes dabas vēlību. Pagājušajā ziemā kārtīgi izslēpoties bija iespējams vien Vidzemē un Latgalē, jo kurzemniekus ziema ar sniegu nelutināja. Distanču slēpošanas trase ar mākslīgā sniega segumu ir Siguldā, Laurenčos. Taču arī lielākie kalni arvien uzlabo infrastruktūru un par apmeklētāju trūkumu nesūdzas. Riekstukalna slēpošanas treneris Kārlis Kišuro, runājot ar SestDienu, ir steidzīgs – darbdienas rītā viņu uz nodarbību jau gaida slēpot gribētāji. "Šogad normāla ziema sākās vēlu un strauji, un apmeklētāju aktivitāte ir ļoti liela, pat šķiet, to ir vairāk nekā citus gadus. Daudz ir iesācēju, kas vēlas iemācīties slēpot, turklāt slēpošana ir populārāka nekā snovošana. Cilvēki ir sailgojušies pēc sniega!" stāsta treneris. Uz kalna slēpots tiek pa mākslīgo sniegu, jo Baldones apkārtnē, kur atrodas Riekstukalns, dabīgā sniega joprojām esot maz – vien pieci centimetri. Turklāt arī tad, ja sasnieg ap metru bieza sniega sega, uz kalna ar to nepietiek, jo dabiskais sniegs ir irdens un ātri saplok. Galvenais, lai turas mīnusi, tad mākslīgais sniegs uz kalna nodrošina vajadzīgo slēpošanas kvalitāti, skaidro Kārlis. Katru gadu trasēm tiek veikti arī nelieli uzlabojumi un papildinājumi. Daudzi slēpošanas entuziasti sezonā dodas slēpot uz populārajiem kalniem Eiropā, tāpēc arī vietējiem jātur kvalitātes līmenis.
Kamēr gaisa temperatūra turas zem nulles, sarosās ne tikai slēpot gribētāji. Kalni mums nav ne augsti, ne stāvi, taču ir entuziasti, kas arī Latvijā piekopj tādu adrenalīna pilnu nodarbi kā ledus kāpšana. Tā ir kāpšana pa ledu, izmantojot speciālus ledus cirtņus un dzelkšņus, ko liek pie zābakiem un ar kuriem var iecirsties ledū. Baiba Zāle, Rīgas Skolēnu pils tūrisma pulciņa vadītāja, aizraujas ar kāpšanu kalnos un izmēģinājusi arī ledus kāpšanu.
"Pirms divām ziemām lēja ledus sienu Baiļos Valmierā un Vecpiebalgā, Vanagkalnā, bet pagājušogad abās vietās vairs nelēja. Tuvākā dabīgā vieta, kur braukt kāpt pa ledu tā pamatīgāk, ir Tallinas apkārtnē, tur pie jūras ir klintiņas, kur uzsalst kāpšanai piemērots ledus. Pirms došanās uz nopietniem kalniem gan jāpatrenējas vietējā līmenī, apmeklējot kādu no kāpšanas sienām vai meklējot padomu pie alpīnisma profesionāļa Kristapa Liepiņa, kurš rīko gan braucienus uz ārzemēm, gan māca interesentus Latvijā," stāsta Baiba. Viņa pati kāpusi 30 metru augstā ledus sienā Norvēģijā un saka – tas ir risks, jo jānovērtē ledus stiprums, citādi var nobrukt lielā lāsteka un pasākums beigties bēdīgi. Mums Latvijā tik augstu ledus sienu nav, tāpēc aktīvisti steidz izmantot katru iespēju kāpt apsalušos kalnos, daži pat sastumj siena ķīpas savā pagalmā, nolej ar ūdeni un, uzsalstot ledum, rīko privātus kāpšanas pasākumus. «Latvijā ledus kāpšanai piemērotākās vietas ir ieži, bet tie ir aizsargājami objekti, un tur diemžēl šādas aktivitātes nedrīkst veikt. Taču Latvijā var nodarboties ar dry tooling, tā ir kāpšana ar ledus cirtņiem un dzelkšņiem pa virsmām, kur nav ledus. To izmanto, lai trenētos moksētiem (kad maršrutā iespējams gan ledus, gan sniegs, gan klints) maršrutiem kalnos," skaidro Baiba.
Izbrist purvus, iepazīt bunkurus
Taču ledus kāpšana nebūt nav vienīgā eksotiskā nodarbe, ar ko varētu aizrauties ziemā. Arvien populārākas kļūst arī citas aktivitātes dabā, un pamazām arī Latvijā pieejams attiecīgs inventārs to veikšanai. "Purva kurpes ir tās pašas sniega kurpes, un tās ir lieliska alternatīva slēpēm. To priekšrocība attiecībā pret slēpēm ir, ka tās mazāk iegrimst un intensitāte nav tik liela, kā slēpojot, līdz ar to aktivitātē var piedalīties dažāda vecuma dalībnieki, neiespringstot par apģērbu vai apaviem. Ne mazāk svarīga ir mazāka slodze un līdz ar to – svīšana. Bet, dodoties pārgājienā pa purvu, kurpes palīdz neiegrimt mitrās vietās, kur ar parastiem apaviem būtu grūtāk iziet," skaidro Kristaps Kiziks. Viņa rīkoto Purvu bridēju pārgājienu maršruti purva kurpēs šoziem izpelnījušies lielu popularitāti – vietas dalībai pārgājienos pa Latvijas purviem rezervētas vairākas nedēļas uz priekšu.
"Ziemā tu purvā vari aiziet uz vietām, kur citādi nebūtu iespējams tikt klāt. Purva ainava ir skaista un specifiska jebkurā gadalaikā, bet ziemā tur izskatās kā pasaku zemē!" priecājas Kristaps. Purvu bridēji neiet pa gataviem maršrutiem vai laipām, bet paši veido savas takas. Kristaps ir pieredzējis purvu pētnieks un zina, kad un kur purvā spert kāju ir droši. Kopā ar domubiedru Kristapu Lamsteru viņš izveidojis trīs sarežģītības pakāpes maršrutus 25 Latvijas purvos, no kuriem populārākais ir piecu kilometru pārgājiens Ķemeru tīrelī. "Garākais maršruts ir 20 km, taču sarežģītība atkarīga arī no purva struktūras – ir maršruti, kuros ejam pa virsmu, kas stipri šūpojas, kur jālavierē, lai nenokāptu no drošā ceļa un neiegrimtu akacī līdz padusēm. Visi purvi, pa kuriem staigājam, ir dabas liegumi, skaistas, ar specifisku augu valsti bagātas vietas. Man kā pētniekam ir ko stāstīt un rādīt cilvēkiem," skaidro pārgājienu vadītājs.
Visu rakstu par ziemas sniegtajām izklaides iespējām lasiet 8.janvāra žurnālā SestDiena!