Uzvarēja vislabākais variants. Saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu

Vēl viena simtgades grāmata tika atvērta pavisam nesen, 9. maijā. 2016. gadā sāktās individuālo grantu programmas Esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā mērķis bija apzināt un izvērtēt valstiskuma vēstures slāņus Latvijā sociālajā, kultūras, ideoloģiskajā, valsts tiesību, politiskajā un ekonomiskajā kontekstā, analizēt sakarības, kuras veidojušas vai netieši ietekmējušas Latvijas identitāti un latviešu nācijas valstsgribu, kas īstenojās 1918. gada 18. novembrī. Grantu vērtēšanas komisijas priekšsēdētājs Egils Levits izvēlēto formu – esejas – ir raksturojis, sakot, ka esejas par Latvijas vēsturi nav ierasts veids, kā esam raduši domāt par valstiskuma rašanos un attīstību Latvijas teritorijā, tomēr tieši šāda forma ļauj iet tālāk par aprakstošo vēstures skatījumu un papildināt to ar intelektuālu un konceptuālu redzējumu. Pieteikts pirms gada notikušajā konferencē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, šis redzējums tagad rezultējies eseju krājumā Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. SestDiena tikās ar vienu no krājuma autoriem vēstures doktoru Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošo pētnieku un Vidzemes augstskolas pētnieku Jāni Šiliņu.

Kas ir brīva, no vāciešiem un krieviem neatkarīga Latvijas valsts – brīnums vai likumsakarība?

Es reiz uzstājoties runāju par Latvijas Neatkarības karu jeb Brīvības cīņām, un mans draugs, kādam to atstāstot, pārteicās – pateica "brīnumu cīņas"...

Nemaz tik liela pārteikšanās tā nebija.

Jā, jo galu galā Neatkarības karā uzvarēja tas spēks, kurš bija skaitliski vismazākais un sākotnēji ar vismazāko atbalstu. Tomēr kopumā es teiktu, ka tā bija likumsakarība, ja ņemam vērā, kas notika ar mūsu kaimiņiem ziemeļos un dienvidos, un brīnums, ja skatāmies, kas notika ar kaimiņiem austrumos – Baltkrieviju, Ukrainu. Tātad bija gan viens, gan otrs faktors. Notika lieli vēsturiski procesi, kuri rezultējās neatkarīgā valstī. Latvieši tomēr bija paspējuši attīstīties kā politiska nācija, kultūras un saimnieciskā attīstība bija pietiekami strauja, un arī organizatoriskās iemaņas, iegūtas gan XIX gadsimtā, veidojot dažādās biedrības, gan vēlāk, Pirmā pasaules kara laikā organizējot bēgļu apgādi un strēlnieku bataljonus, bija pietiekamas, lai savu valsti varētu ne tikai proklamēt, bet arī aizstāvēt atšķirībā, piemēram, no ukraiņiem un baltkrieviem.

Kāpēc ukraiņiem un baltkrieviem neizdevās nosargāt savu neatkarību? 

Man interesanta liekas doma, ka, ja salīdzinām kara laika Eiropas karti ar pēckara karti, redzam, ka visas teritorijas, kuras atradās rietumos no frontes līnijas, ieguva savu neatkarību, bet tajās teritorijās, kuras atradās austrumos no frontes līnijas, izveidojās padomju vara, un pēc tam tās iekļāvās Padomju Savienībā. Tajās teritorijās, kuras kara laikā nonāca vācu okupācijas varā, nacionālās idejas attīstījās daudz straujāk. Krievijas armija atkāpjoties turklāt šīs teritorijas bija diezgan pamatīgi izpostījusi, tur bija spēcīga bēgļu kustība, un meklējumos, ko darīt tālāk, šīs sabiedrības tika radikalizētas. Redzot, ka Krievija grimst dziļākā haosā, brūk un pie varas nāk komunisti, neatkarības ideja izkristalizējās kā loģiski saprotama alternatīva. 

Vai tas nozīmē, ka brīvu Latviju varēja nodibināt tikai vācu karaspēka klātbūtnē? 

Nē, tā es to nedomāju. Domāju, tas, ka atkāpšanās laikā Krievija sarāva visas saites ar šīm teritorijām, evakuējot rūpnīcas, strādniekus, ierēdniecību, zināmā mērā postot šīs teritorijas un mobilizējot iedzīvotājus, un tam sekoja arī vācu okupācijas režīma nestās problēmas, – tas viss kopumā veicināja neatkarības idejas attīstību kā vēlamu scenāriju. Lai gan pat līdz 1917. gada Februāra revolūcijai Krievijā neatkarības ideja Latvijā bija pilnīgi margināla, to pārstāvēja un aizstāvēja labi ja pāris cilvēku – Miķelis Valters un varbūt vēl kāds viņa domubiedrs. Dominējošā bija autonomijas ideja, kas gluži dabiski izauga no XVIII–XIX gadsimta Baltijas autonomijas, kuru vācbaltieši bija panākuši Ziemeļu kara rezultātā, padodoties Pēterim Pirmajam un iegūstot tiesības iekšzemē pašiem visu noteikt. Latvieši, augot un dzīvojot šajā teritorijā un sistēmā, arī pieņēma, ka tas būtu labs modelis, tikai latviešiem (attiecīgi igauņiem viņu apdzīvotajā teritorijā) iegūstot noteikšanu. Rainis, 1916. gadā formulējot slaveno revolucionāro saukli "brīva Latvija brīvā Krievijā", uzskatīja, ka neatkarība ir nevēlama, pamatojot to ar saimnieciskiem apsvērumiem, ciešo ekonomisko saistību ar Krieviju. Līdzīgi, kā tas bija pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, vai ne? Arī tad bija runas, ka bez Krievijas tirgus nevarēs izdzīvot. 1916. gadā tādu nostāju varēja saprast, Latvijas sabiedrība pirms Pirmā pasaules kara bija ļoti pārtikusi, lielais Krievijas tirgus ģenerēja milzīgus ienākumus. Atsacīties no tā nešķita saprātīgi. Latvijas sociāldemokrātiem vēl ilgi pēc Pirmā pasaules kara bija ilūzija, ka mēs varētu atjaunot agrākos ekonomiskos sakarus ar Krieviju (tobrīd Padomju Savienību), kas mums dotu milzīgus ienākumus. Nekas no šiem sapņiem nerealizējās.  

Krievija kara laikā pati iznīcināja visspēcīgāko faktoru, kas Baltiju saistīja ar Krieviju, un citu saistošu faktoru jau faktiski nebija. Baltija dzīvoja autonomi no Krievijas pat līdz XIX gadsimta beigām, kad tika sākta rusifikācijas politika, uzspiesta krievu valoda, daļēji arī krievu kultūra. Latgalē un Rīgā ienāca tūkstošiem krievu tautības cilvēku, pēc 1905. gada šis process pastiprinājās, jo 1905. gada notikumu rezultātā latvieši bija ieguvuši dumpinieku slavu. 

Kurā brīdī Rainis mainīja savas domas par pilnīgas Latvijas neatkarības nevēlamību? 

Principā 1917. gadā, redzot, cik destruktīvs ir lielinieciskais ceļš, kuru pārstāvēja viņa bērnības draugs, māsas vīrs Pēteris Stučka. Rainis bija viens no visnacionālāk noskaņotajiem sociāldemokrātiem, darbojās Šveices Latviešu komitejā, domāja par kopējas Latvijas un Lietuvas valsts izveidošanu... Sociāldemokrāti bija ļoti svarīgs spēlētājs Latvijas izveidošanas stāstā, viņu pozīcija mainījās 1917. gada rudenī pēc lielinieku nākšanas pie varas Krievijā un diktatūras izveidošanas, kas bija pilnīgā pretrunā ar Raiņa formulēto ideālu. Ja Krievija nav brīva, kāda jēga mums atrasties tās sastāvā?