Pāris dienas pēc kāzām, kad notiek intervija, viņa joprojām staro, bet nu jau vairs nav Muktupāvela. Vārdu, ko nesusi gandrīz trīsdesmit gadu, savu atpazīstamības zīmi, viņa vieglu sirdi nomainījusi pret vīra uzvārdu. Tagad Laima godājama kā Kota kundze. «Nē, nemaz nav dīvaina sajūta, skatoties jaunajā pasē. Varbūt man agrāk gribējās to atpazīstamību, atzinību. Bet tagad es gandarījumu saņemu mājās.» Reizi pa reizei kādu vārdu intervijā iemet arī Ahmets. Lai gan galvenokārt runājamies latviski, šķiet, Laimas vīrs burtiski nolasa sievas domas. Laikam no acīm. Varbūt tā arī ir atbilde uz daudziem jautājumiem.
Fragments no intervijas
Vadoties pēc mūsu aizspriedumiem pret Austrumiem, tagad varētu šķist, ka ar Laimu viss cauri. Lakats galvā, garais halāts mugurā, un tupēs iespundēta kaut kur istabā. Tāds mazliet šoks.
Jā, kā tad, ieliec man vēl spaini ar grīdas lupatu rokās. Nē, es varu darīt, ko vien man sagribēsies. (..) Turcijā ģimene kā institūcija ir ļoti svarīga. Tā arī ir tā galvenā atšķirība no Rietumu sabiedrības. Saproti, jaunie turki, modernie turki, paaudze, kas ir studējusi, — viņiem ir rietumnieku domāšana, bet tradicionāls austrumnieku dzīves modelis: ģimene, rūpes par savu sievieti, par bērniem. Viņi nemaz nevar precēties, ja nespēj nodrošināt ģimeni. Jā, viņiem ir būtiskas reliģiskās tradīcijas, viņi ikdienā praktizē islāmu, bet izprot arī Rietumu idejas! Un tādi turki savu sievieti neietūcis lakatā. Bet, ja viņa pati grib, – lūdzu! Prīmā! Ahmets, piemēram, ļoti respektē savas ģimenes un draugu viedokli. Tāpēc, teiksim, ramazānā (musulmaņu svētākajā mēnesī — red.) viņš teica: zini, šajā laikā ir konkrēts dreskods, nu, tāpat kā, piemēram, ejot uz operu. Lūdzu, uzsien lakatu. Man nebija pilnīgi nekādas pretestības. Galu galā, arī pareizticīgo baznīcās esmu gājusi ar laktu galvā.
Nevar gan teikt, ka Turcijai trūktu arī problēmu. Gan iekšpolitisko, gan ārpolitisko. Ja mēs pajautātu viedokli par turkiem, piemēram, vācietei, iespējams, tas krasi atšķirtos no tavējā.
Protams, Vācijā ir imigrantu problēmas. Bet Vācijā lielākoties iebrauca cilvēki no Turcijas laukiem — ja tā var izteikties. Tiešām ļoti dzelžaini savos principos un stājā, integrēties nespējīgi, arī daudz kurdu turp aizbrauca. Nav brīnums, ka viņi demokrātiskos, liberālos vāciešus nobiedē ar savu striktumu. Esmu dzirdējusi arī šausmu stāstus par pakļautajām sievietēm. Bet es to nejūtu.
Varbūt tāpēc, ka Stambula, kur jūs ar Ahmetu dzīvojat, ir ļoti eiropeiska pilsēta.
Jā, tā ir. Varētu teikt, ka es Latvijā nejūtos tik brīvi, cik Stambulā. Latvijā es, piemēram, pēkšņi sajūtu savu vecumu — četrdesmit deviņus gadus. Tur jūtos, it kā man būtu 27. Jūtos kā sieviete. Šeit mani bojā dzen seksisms. Ka redzu reklāmas, kuras mani piespiež dzīvot pēc kaut kāda konkrēta modeļa, bet pēc tam šis pats modelis cilvēku dzen strupceļā. No sērijas: dzīvo brīvi, esi viens, dari, kā gribi. Mūsdienu ideoloģija, psihoterapeiti — nu, nezinu, kas īsti vainīgs, bet cilvēki tiek kodēti dzīvot vieni, viss ir vērsts uz individuālismu. Un tad kāds vēl izdomā: ahā, viss beigsies ar to, ka musulmaņi pārņems pasauli. Bet tu jau pats esi izdomājis, ka būsi viens, bez bērniem, bez ģimenes. (..)
Visu interviju var izlasīt jaunākajā Sestdienas numurā!