Par to, cik bieži patiesam priekam vajag maz, zina stāstīt arī biedrības NSUS (No sirds uz sirdi) un sociālā uzņēmuma Eņģeļa pasts idejas autore Līga Uzulniece. Jau vairākus gadus viņa rūpējas par projektiem Ziemassvētku vecīša darbnīca, Piepildi sapni, Vēstules un kartiņas, kuru ietvaros gan Ziemassvētkos, gan visa gada garumā ikviens no mums var nosūtīt dāvaniņu vai kartīti kādam sociālās aprūpes centra iedzīvotājam, tā padarot kāda cilvēka ikdienu mazliet gaišāku un par vienu pārsteigumu bagātāku.
Saldumi, šampūns, kalendārs, siltas zeķes, lakats, zīda šallīte, vitamīni, dvielis, džemperis, čības, mazs radio aparāts ar austiņām, spilvens, bārdas dzenamais aparāts, krustvārdu mīklas, odekolons, smaržas, kafija, lietussargs, lūpukrāsa, kārtis, vasaras salmu cepure, mandalu krāsojamā grāmata, zīmuļi, grāmata cietos vākos, krokši, krūzīte un arī disko bumba vai vienkārši pārsteigums ir lietas, ko sociālo aprūpes centru iedzīvotāji vēlētos saņemt Ziemassvētkos.
"Nav svarīgi, ka centrā ir kopējais radio vai kopējā krūze. Tur dzīvojošajiem cilvēkiem ir ļoti svarīga arī sava lieta – sava kafija, sava krūzīte, savs spilvens," uzsver Līga un uzreiz piebilst, ka projektā Piepildi sapni, kurā dāvaniņu iespējams nosūtīt visa gada garumā, kāds kungs esot vēlējies draudzeni, bet kāds cits atzinis, ka labprāt saņemtu kartīti. "Kad man to pateica, es kādas pāris minūtes klusēju. Vai no mums kāds pasaka, ka mums tikai kartīti vajag? Kungam ir 64 gadi, un viņam vajag kartīti."
Nosapņots nosaukums
Līgu Uzulnieci sastopu viņas vienistabas birojā Valdlaučos. Par to, kā pirms astoņpadsmit gadiem, kad vēl strādājusi poligrāfijas uzņēmumā, nonākusi līdz sociālajai jomai, viņa stāsta ar neizsmeļamu enerģiju un aizkustinājumu.
"Es nonācu pie atklāsmes, ka man kaut ko tādu ļoti gribas, nevis vajag darīt," skaidro Līga un atklāj, ka jau no bērnības uzaugusi vidē, kur vienmēr kādam skriets palīgā. "Mana mamma 43 gadus strādāja ātrajā palīdzībā, pati esmu braukusi izsaukumos un redzējusi dažādas situācijas, pat kādu laiku mācījos medicīnas skolā. Izaugot šādā sociālajā vidē, man līdzjūtība un līdzcietība ir diezgan saprotama."
Sākumā viņa nolēmusi palīdzēt kādam konkrētam bērnunamam, piemēram, aizvedot turp lieko papīru no darba, sarūpējot vannu bumbas vai vienkārši aizejot uz pasta nodaļu un pasūtot bērniem kādu preses izdevumu. Sieviete atceras, ka pirmais brauciens uz bērnunamu bijis asaru un stresa pilns, jo bijis bail, ka bērni viņu varētu uztvert kā potenciālo mammu. Taču tas bijis tikai sākumā, un turpmākos trīspadsmit gadus Līga savu iespēju robežās centusies bērnunamus atbalstīt. Ar laiku viņa pat sapratusi, ka nevēlas darboties tikai kā privātpersona, un apsvērusi domu par labdarības biedrības dibināšanu.
"Nosapņoju sapni, kurā man blakus stāv vīrieša tēls un saka: "Tev tas ir jādara no sirds uz sirdi!" Tieši tādus vārdus. Pamodos, pierakstīju tos uz lapas. Toreiz es vēl nezināju, dibināt vai nedibināt biedrību. Pēc sapņa vairs nedomāju un iesniedzu dokumentus," atklāj Līga, kura biedrības nosaukumu NSUS (No sirds uz sirdi) piereģistrējusi saīsinātā variantā, jo Uzņēmumu reģistrā garais nosaukums jau bijis. Tad arī Līga nolēmusi, ka aicinās bērnus, lai viņi uzzīmē to, ko visvairāk kāro Ziemassvētkos, lai pēc tam varētu šādas dāvanas sarūpēt. "Toreiz saņēmu 65 zīmējumus, tad atkal es raudāju. Sēdēju, visa gulta noklāta ar zīmējumiem, un sapratu, ka nu ir ziepes. Viņi ir to vēlējušies, Līga, kā tu rīkosies tālāk?" Nācies izdomāt principu, kā to pasniegt līdzcilvēkiem, lai viņi saprastu, kas jādara.
"Sākumā, kad publicēju sarakstu internetā, bija pilnīgs klusums, un es domāju, ka esmu izgāzusies, bet tad pienāca zvans no viena mana tagadējā sadarbības partnera, kurš teica: "Klausies, es savai komandai uzņēmumā izziņoju, paskatīsimies, kā darbosies." Joprojām esmu pateicīga viņam par to zvanu, tas bija tāds "uhhh", un aizgāja!" saka Līga. Togad faktiski visas dāvanas šī uzņēmuma darbinieki arī sarūpējuši. Tā izveidojies princips, kas līdz šim arī darbojies, – mājaslapā tika publicēts saraksts ar vārdiem un dāvaniņām, ko kurš vēlas, un ziedotāji sazinājušies ar Līgu, lai pieteiktos, kam ko dāvinās.
Šobrīd Līgas uzmanības lokā ir sociālās aprūpes un rehabilitācijas centri pieaugušajiem. "Harmoniski nonācu līdz senioriem," saka Līga. Kad reiz saņēmusi lapu ar zīmējumu, kurā bijis uzzīmēts jaunākais telefona aparāts un vēl pierakstīts klāt modeļa numurs, viņa sapratusi, ka vienu aifonu var sadalīt uz trim aprūpes centriem un senioriem sanāks labas dāvanas.
"Sarakstā jau var redzēt, ko viņiem vajag – pledu, čības, zeķes. Tas salīdzinājumā ar to, ko bērni prasa, ir smieklīgi maz, un viņi par to ir laimīgi," paskaidro Līga un vēl piebilst – svarīgi arī, ka par šiem vecajiem cilvēkiem vispār aizdomājas un uzzina. "Cilvēks saņem vēstulīti un jautā – "kā viņš Amerikā zina, ka es te dzīvoju?"" smaidot stāsta Līga. Te jāpiebilst – viņas vadītie projekti jau pirmajā gadā kļuvuši starptautiski un tajos iesaistījušies arī tautieši citviet pasaulē.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. decembra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!