Polis pret bohēmu

Mākslinieku Miervaldi Poli viņa memoriālās istabas jeb izstādes atklāšanas sakarā 1995. gada 25. februāra SestDienā intervēja Normunds Naumanis, cita starpā jautādams, vai māksliniekam pašam ir formula, kuru varētu dēvēt par viņa dzīvesstilu. Vai dieniņ, man ir vesela kaudze, – atbildēja Polis: "Piemēram, dari otram tikai to, ko viņš gribētu. Nu, to ir teicis Konfūcijs. Bet man iet švaki ar šīs formulas realizēšanu. Tad vēl – ja gribi sekot man, ej savu ceļu. Tādēļ es sevi nekad nestādu par paraugu citiem. Paraugi – tie vienmēr ir maldi. Vēl: rūgta patiesība labāka par saldiem meliem. Mani kaitina tas holivudiskais piegājiens: no dzīviem cilvēkiem taisīt lelles sabiedrības acīs. Faktiski notiek sabiedrības krāpšana. Piemēram, Pauļuks. Viņa māksla, izcila būdama, no tā nemaz necieš, ka viņš bija plenderis, pēc rakstura draņķīgs cilvēks, kurš vārīja visādas cūcības. Kad par Pauļuku parādījās visa tā izpūderētā, glazētā folklora, man viņa palika žēl. Patiesība taču bija vērtīgāka." Tajā pašā laikā Polis atzinās, ka viņam nepatīk bohēmas un izlaidības slavēšana. "Bohēmisko dzīvi sāka slavēt XX gadsimta sākumā Parīzē un tā pārslavēja, ka tā no dabiskas spontanitātes pārvērtās par modi un kļuva nedabiska."