Tieši kas patlaban mainās poligrāfijas nozarē, uz kādām tirgus svārstībām jāreaģē?
Patlaban daudzviet pasaulē, ne tikai Latvijā, kritās drukāto izdevumu apjomi. Tas saistīts ar aizvien plašāku interneta ienākšanu mūsu dzīvē, ar virtuālo risinājumu aizvien lielāku izplatību arī tajās jomās, kurās vēl pirms dažiem gadiem nebija ierasts izmantot virtuālo vidi. Līdz ar to samazinās printēto reklāmas materiālu apjoms. Ja kādam uzņēmumam kādreiz vajadzēja klientiem nosūtīt savu vēstījumu, tad tas bija drukātais vēstījums, tagad vēstījuma nosūtīšanai tiek izmantots e-pasts un citi internetā pieejamie risinājumi. Patlaban raksturīga tendence ir arī tā, ka poligrāfijas nozarē aug iepakojuma segments. Ražotājiem ir svarīgi, lai viņu produkcija būtu labi pamanāma, un tam noder skaists, krāšņs iepakojums.
Kā prognozējat, vai drukātās produkcijas – sākot no grāmatām, beidzot ar reklāmas materiāliem – kritums drīz apstāsies?
Pienāks brīdis, kad kritums apstāsies. Grāmatas tiek izdotas un tiks izdotas, grāmatu tirāžas jau samazinās un vēl samazināsies līdz ar e-vides izplatību un interneta pieejamības kāpumu, taču kopumā tuvākajā laikā drukātās grāmatas neizzudīs. Tās paaudzes, kuras kopš bērnības pieradušas pie drukātajām grāmatām, ies uz veikaliem un pirks grāmatas. Tomēr jāsaprot arī tas, ka grāmatu tirāžas mazināsies.
Patlaban vairāk orientējaties uz vietējo tirgu vai eksportu?
Lokālais tirgus mums ir 80%, līdz ar to lokālajā tirgū jāpiedāvā pilnīgi viss no A līdz Z, pretējā gadījumā jāzaudē klienti, jo lokālais tirgus Latvijā ir tik liels, cik ir. Pēc globālās finanšu krīzes, kas bija 2008.–2009. gadā, mēs sākām strauji apgūt Ziemeļvalstu – Zviedrijas, Somijas un citu Skandināvijas reģiona valstu – tirgu. Krīzes ietekmē apgrozījums saruka daudziem uzņēmumiem, arī mūsu uzņēmumam apgrozījums samazinājās par 50%, vajadzēja domāt, kā izdzīvot. Tomēr es krīzes laiku nevērtēju tikai negatīvi, jo krīze veica meža sanitāra lomu – iztīrīja Latvijas biznesa vidi un arī poligrāfijas nozari no tiem uzņēmumiem, kuri nebija spējīgi ilgtermiņā plānot savu biznesu, no uzņēmumiem, kuri pievērsās poligrāfijai tikai tāpēc, ka paraudzījās uz citiem uzņēmumiem un nolēma: "Re, kaimiņu mājā tipogrāfija veiksmīgi attīstās, mēs arī pievērsīsimies poligrāfijas biznesam." 2005., 2006., 2007. gadā bija tipogrāfijas, kas sāka darbu tikai tāpēc, ka centās atdarināt pieredzējušos, profesionālos poligrāfijas uzņēmumus, bet nopietni veidot šo biznesu neprata.
Krīze atsijāja mazāk profesionālos poligrāfijas uzņēmumus?
Jā, tieši tā. Turklāt katrā nozarē jau parādās tādi spēlētāji, kas likvidē vienu SIA, atver nākamo SIA, kaut ko optimizē, kaut ko shēmo, tādi ir arī poligrāfijas nozarē. Krīze tos skāra vissmagāk, bet tie uzņēmumi, kas grib profesionāli strādāt tieši poligrāfijas nozarē, grib attīstīties un ir gatavi domāt ilgtermiņā, tirgū palika, neraugoties uz krīzes radītajām grūtībām.
Kāds poligrāfijas nozarei bijis pēckrīzes laiks?
Nozare, tāpat kā daudzas citas, sāka atmosties 2011. gadā, iet augšup 2012., 2013. un 2014. gadā. 2015. gadā Eiropas Savienības (ES) projektu nauda bija lokālajā tirgū, un viss bija labi, bet iespējams, ka 2016. gada dati, kad tie būs apkopoti, kāpumu neparādīs, jo 2016. gadā daudzās jomās bija ievērojami mazāk ES naudas. Konkrēti mūsu uzņēmums par 5% palielinājis eksporta tirgu. Lokālais tirgus Latvijā kopumā ir ar tendenci samazināties, kas, protams, ietekmē darbu vietējā tirgū. Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācija jau sākusi apkopot datus par to, kā poligrāfijas uzņēmumiem gājis 2016. gadā un kādas investīcijas uzņēmumi plāno 2017. gadā. Pēc aptuveni diviem mēnešiem jau būs redzami dati, kas parādīs kopējo ainu par to, kāds bijis 2016. gads Latvijas poligrāfijas nozarei un kāda ir 2017. gada prognoze.
Jūs uzsvērāt, ka būtisks ir Ziemeļvalstu tirgus. To, ka strādā Ziemeļvalstu tirgū, Dienai teikuši arī citi Latvijas poligrāfijas nozares uzņēmēji. Kas ir jūsu uzņēmuma tipiskie klienti šajā tirgū?
Mūsu tipiskais klients Ziemeļvalstīs noteikti ir juridiskā persona. Aktualitāte mūsu uzņēmumam ir reklāmas, etiķešu un iepakojuma drukāšana Ziemeļvalstu tirgum. Mēs liekam akcentu nevis uz kvantitāti, bet uz kvalitāti, respektīvi, uz to, lai iepakojumam būtu pievienotā vērtība.
Kas dod pievienoto vērtību iepakojumam?
Pievienotā vērtība uzņēmuma skatījumā ir tādam produktam, ar kuru uzņēmums spēj nopelnīt pēc iespējas lielāku naudu, izmantojot uzņēmuma profesionalitāti un ieguldot darbu.
Kas palīdzējis iekarot Ziemeļvalstu tirgu?
Mums Latvijā un uzņēmējiem Ziemeļvalstīs ir līdzīga mentalitāte, līdzīga biznesa domāšana. Tas noteikti palīdz. Turklāt orientēties uz Ziemeļvalstīm ir izdevīgi arī no loģistikas viedokļa, jo šīs valstis atrodas relatīvi tuvu Latvijai. Mēs klientus esam meklējuši, gan izmantojot privātos kontaktus, gan arī ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras tā dēvētās misijas palīdzību.
Piedāvājums Ziemeļvalstu tirgum pamatojas uz labu kvalitāti un relatīvi zemu cenu?
Jā, noteikti. Protams, Ziemeļvalstu uzņēmēji labprāt atstāj naudu savā vietējā tirgū, bet mums izkonkurēt turienes poligrāfistu piedāvājumu palīdz tas, ka Latvijā poligrāfijas nozarei ir bagātas, spēcīgas tradīcijas, kas sakņojas XX gadsimtā, un Latvijā ir ļoti daudz augstas raudzes poligrāfijas speciālistu. Mūsu valsts poligrāfisti jau pierādījuši, ka spēj konkurēt Skandināvijas tirgū ne tikai ar zemāku cenu, bet arī ar augstu kvalitāti. Tie Latvijas poligrāfijas uzņēmumi, kuri pirmie iegāja Ziemeļvalstu tirgū, var sacīt, izlauza ceļu arī citiem uzņēmumiem, un tagad Ziemeļvalstīs jau mūsu poligrāfijas nozari un tās pārstāvjus pazīst un zina, ka ar Latvijas uzņēmumiem var sadarboties, jo parasti viss ir kārtībā.
Vai Ziemeļvalstu tirgū izjūtat konkurenci ar Lietuvas un Igaunijas poligrāfistiem? Arī Lietuvā poligrāfijas nozare ir visai spēcīga.
Ziemeļvalstu tirgū konkurenci ar Lietuvas poligrāfistiem izjūtam asāk nekā sacensību ar Igaunijas poligrāfistiem. Tas saistīts ar to, ka Lietuvas uzņēmēji piedāvā zemākas cenas. Igaunijas uzņēmēji izvēlējušies tādu stratēģiju, ka savās tipogrāfijās nedrukā lēti, viņu piedāvātās cenas parasti ir augstākas nekā Latvijā. Tas saistīts gan ar domāšanu – Igaunijas uzņēmēji kopumā uzskata, ka par ieguldīto darbu jāsaņem vērā ņemama peļņa, citādi vispār nav vērts strādāt, – gan arī ar ģeogrāfiju. Ziemeļvalstu tirgus Igaunijai ir vieglāk un ātrāk sasniedzams nekā Latvijai un Lietuvai, līdz ar to arī Igaunija sāka mērķtiecīgi orientēties uz šo tirgu ātrāk par Latviju un Lietuvu. Jāteic, ka Ziemeļvalstu tirgū jūtam arī Polijas poligrāfistu radītu konkurenci. Tomēr mēs, Zemgus, esam apņēmušies mērķtiecīgi strādāt un paplašināt savu nišu tieši Ziemeļvalstu tirgū. Kā jau minēju, patlaban mēs 80% produkcijas ražojam Latvijas tirgum, 20% eksportējam, bet mans mērķis ir panākt, ka eksportējam vismaz 50%, turpinot orientēties galvenokārt uz Ziemeļvalstīm. Tā mēs kļūtu vēl mazāk atkarīgi no situācijas vietējā Latvijas tirgū.
Plānojat iekarot arī citu reģionu eksporta tirgus?
Esam mēģinājuši strādāt Vācijas tirgū, bet sadarbībā ar klientiem Vācijā jāņem vērā vietējā mentalitāte, kas atšķiras no Latvijas uzņēmēju mentalitātes. Vācijā ir ļoti pedantiski klienti – ja viņiem reklāmas bukletā melnā krāsa liksies nevis 100% melna, bet tikai 99% melna, tad visa uz Vāciju nosūtītā produkcija atgriezīsies pie drukātājiem Latvijā kā nederīga. Šāds pedantisms darbu Vācijas tirgū padara sarežģītu. Esam spēruši soļus arī Lielbritānijas tirgus virzienā, bet mīnuss ir samērā lielais attālums no Rīgas līdz, piemēram, Londonai, jo garāks ceļš allaž nozīmē lielākas loģistikas izmaksas. Savukārt kaimiņvalsts Krievijas tirgū neplānojam strādāt tāpēc, ka, lai arī šis tirgus ir mums tuvu un ir pievilcīgs plašo mērogu dēļ, tas ir ļoti neprognozējams. Pēdējie apkopotie dati par Latvijas poligrāfijas nozares eksportu rāda – kopumā uz NVS valstīm aizgājuši aptuveni 16% no visa eksporta, bet uz ES dalībvalstīm – vairāk nekā 70%. Lai arī Latvijā ir poligrāfijas uzņēmumi, kam vēsturiski izveidojies eksports uz Krieviju, vadošā tendence ir eksports uz ziemeļiem un uz rietumiem no Latvijas. Manuprāt, iemesls ir tas, ka Latvijas uzņēmēju domāšana visvairāk līdzinās Skandināvijas uzņēmēju domāšanai. Tāpēc arī uz šo eksporta tirgu notiek mērķtiecīga virzība. Ar daudzās NVS valstīs valdošo austrumniecisko biznesa domāšanu jaunajai un vidējai Latvijas uzņēmēju paaudzei jau ir maz kopīga.
Grāmatu iespiešanas segmentā Latvijā sadarbojaties ar izdevniecībām vai pie jums vēršas privātpersonas, kas vēlas ieraudzīt savu grāmatu?
Sanācis tā, ka Latvijā ir poligrāfijas uzņēmumi, kuri vairāk nekā Zemgus specializējas tieši grāmatu drukāšanā, tehniski mēs to varam, bet tā nav mūsu specializācija. Mēs vairāk specializējamies reklāmas materiālu un iepakojuma drukāšanā, bet, ja drukājam grāmatas, tad galvenokārt eksportam un mazās tirāžās. Esam gan sadarbojušies ar vietējiem Latvijas izdevējiem, bet kopumā no visa mūsu darba apjoma vietējo izdevniecību pasūtījumi ir tikai ļoti maza daļa. Ir gan tādi pasūtījumi, ka, piemēram, kāda organizācija vēršas pie mums un lūdz nodrukāt grāmatu nepieciešamajā tirāžā.
Redzat plašas attīstības iespējas iepakojuma drukāšanā?
Jā, jo, pirmkārt, iepakojums būs vajadzīgs vienmēr. Otrkārt, ņemot vērā plašo preču klāstu veikalu plauktos, pievilcīgs iepakojums ir ļoti nozīmīgs ierocis konkurences cīņā par pircēju uzmanību. Treškārt, līdz ar to, ka ES mērogā tiek ierobežota plastmasas maisiņu lietošana, pieaug un turpinās augt pieprasījums pēc izturīgiem, kvalitatīviem papīra maisiem dažādiem pirkumiem.
Pirms aptuveni diviem gadiem laikrakstam Dienas Bizness teicāt, ka poligrāfijas jomā trūkst profesionālu darbinieku. Kā ir patlaban?
Šobrīd gan poligrāfijā, gan citās Latvijas tautsaimniecības nozarēs kvalificēta darbaspēka trūkums vairs nav tik akūta problēma, kā bija pirms diviem gadiem. Tas saistīts ar to, ka daudzi Latvijas uzņēmumi 2015. un it īpaši 2016. gadā bija spiesti iztikt faktiski bez ES fondu projektiem, tā rezultātā vairāki uzņēmumi, to vidū arī poligrāfijas uzņēmumi, sašaurināja vai pat izbeidza darbību. Darba tirgū parādījās labi, pieredzējuši speciālisti, kuri meklēja jaunu darbavietu. Jāteic, 2016. gads arī bija tāds kā gads sanitārs, kas attīrīja biznesa vidi no uzņēmumiem, kuri orientējas uz ātru peļņu, nevis ilgtermiņa attīstību, un līdz ar to sakārtoja darba tirgu. Domāju, ka līdz ar ES fondu naudas ienākšanu Latvijas tautsaimniecībā jau vistuvākajā laikā problēmas ar darbaspēku būs būvniecībā, jo īsā laikā šīs nozares uzņēmumiem vajadzēs atrast lielu skaitu darbinieku, un darbinieki diktēs savas prasības atalgojumam. Es uzskatu, ka 2016. gada otrajā pusē notiks gatavošanās apgūt ES fondu naudu, bet 2017. 2018. un 2019. gads kā ES projektu realizācijas gadi būs ekonomiskās augšupejas periods. Kopumā man, tāpat kā daudziem uzņēmējiem, ir bažas par to, kas būs ar mūsu valsts tautsaimniecību pēc 2020. gada, kad ES projektu nauda Latvijā vairs neienāks, vismaz ne lielos apjomos. Ir redzams, ka daudzi uzņēmumi atrodas, tā sakot, uz ES naudas adatas. Mums poligrāfijas nozarē gan ES nauda ir pieejama speciālistu apmācībai, un arī tikai vērienīgiem uzņēmumiem, taču poligrāfijas nozari ļoti spēcīgi ietekmē situācija citās tautsaimniecības jomās, piemēram, būvniecībā. Protams, vēlreiz jāuzsver, uzņēmēji arī ir dažādi – ir tādi, kuri domā par ieguldījumiem biznesa attīstībā, par uzņēmuma izaugsmi ilgtermiņā, un ir tādi, kuri biznesu uztver tikai kā līdzekli, lai pēc iespējas lielākas summas saņemtu dividendēs.
Kā vērtējat ES un Kanādas līguma CETA iespējamo ietekmi?
Kanādas uzņēmēji ne mums poligrāfijas nozarē, ne arī citu nozaru Latvijas uzņēmumiem būtisku konkurenci neradīs, jo Kanādu un Latviju tomēr šķir ļoti liels attālums, kura pārvarēšana, veicot transportēšanu, būtiski sadārdzinās jebko.
Vai Latvijā, tāpat kā Igaunijā, vajadzētu ieviest 0% likmi reinvestētajai peļņai?
Noteikti jā. Tas, ka Igaunijā jau pastāv 0% likme reinvestētajai peļņai, ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas uzņēmēji domā par biznesa pārcelšanu uz mūsu ziemeļu kaimiņvalsti. Latvijā diemžēl situācija ir tāda, ka uzņēmējiem gandrīz vai jāņem kredīts, lai samaksātu uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu.
Kam vēl Latvijas nodokļu sistēmā jāmainās, lai poligrāfijas nozare varētu labāk attīstīties?
Gan poligrāfijas, gan citu nozaru attīstības veicināšanai nepieciešama darbaspēka nodokļu, it īpaši iedzīvotāju ienākuma nodokļa, samazināšana. Vajadzētu arī saglabāt pēc iespējas zemu mikrouzņēmumu (MU) nodokli, jo mazajiem uzņēmumiem, kuri patiešām ir tipiski MU, nevis izmanto šo nodokļu režīmu kādām shēmām vai optimizēšanai, ir ļoti svarīgi, lai nodoklis nebūtu lielāks par 9%. Ja Saeimas deputāti paši deputātu kvotās sadala miljoniem eiro un tajā pašā laikā paaugstina nodokli MU, tas parāda, ka šajā valstī par ekonomikas attīstību domāts netiek un tas nāk par sliktu visai sabiedrībai.
Neizjūtat MU radītu konkurenci?
Iespējams, kāds viena cilvēka MU, kurā pats īpašnieks ir vadītājs, produkcijas ražotājs, mārketinga speciālists un apkopējs, var piedāvāt zemāku cenu nekā mēs piedāvājam, bet nevar konkurēt ar produkcijas mērogu, līdz ar to es godīgos mikrouzņēmējus, kuri nevis optimizē nodokļus, bet cenšas attīstīt mazo biznesu, par apkarojamiem konkurentiem neuzskatu. Jebkurā nozarē visasāk konkurē viena mēroga uzņēmumi. Mēs konkurējam ar līdzīga lieluma uzņēmumiem, nevis ar poligrāfijas nozares gigantiem, nevis ar MU.
Savulaik Dienas Biznesam arī teicāt, ka Latvijā valsts aparāts strādā ar "partizānu mārketinga metodēm – savējais savējam, draugs draugam". Situācija ir mainījusies?
Nav mainījusies. Protams, Latvija ir mērogos neliela vide – mums, nepilniem diviem miljoniem valsts iedzīvotāju, gandrīz visiem ir kopīgi paziņas. Privātajā biznesā vērsties pie paziņām ir normāla prakse. Mana lielākā sāpe ir par to, ka mēs un daudzi citi uzņēmumi godīgi maksājam nodokļus, šī nodokļos samaksātā nauda nonāk valsts budžetā un praktiski nodrošina publiskā sektora pastāvēšanu un izdzīvošanu, bet, kad tiek izsludināti publisko iepirkumu konkursi, tad redzam, ka nolikums sagatavots kādam konkrētam uzņēmumam. Tas attiecas ne tikai uz poligrāfijas nozari, bet uz daudzām, dažādām nozarēm. Publisko iepirkumu konkursi, kuru nolikumi tiek uzrakstīti konkrētam uzņēmumam, ir visas Latvijas mēroga problēma. Poligrāfijā tāpat kā daudzās citās nozarēs problēmas radījis arī zemākās cenas princips iepirkumos. Es zinu gadījumu, kad pašvaldības pārstāvis ir šokā, ieraugot kalendāru, kas tapis, darba veicēju izvēloties pēc zemākās cenas principa. Jāņem arī vērā, ka poligrāfija ir ne tikai bizness, bet arī māksla, poligrāfijas darbu nevar iepirkt pēc tik elementāriem principiem kā, teiksim, ķieģeļus. Mēs Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijā esam izveidojuši darba grupu un plānojam izstrādāt vadlīnijas publiskajiem iepirkumiem, lai valsts un pašvaldību iestādes pēc šīm vadlīnijām varētu orientēties. Līdz vasarai plānojam ar vadlīniju izstrādāšanu tikt galā un pēc pašvaldību vēlēšanām, kad politiskās kaislības būs pierimušas, virzīsim vadlīnijas apritē ar Iepirkumu uzraudzības biroja starpniecību.
Daudzu nozaru uzņēmēji Dienai teikuši, ka problēmu rada konkurenti, kuri maksā aplokšņu algas, līdz ar to var piedāvāt zemāku cenu un kropļo tirgu. Poligrāfijā izjūtat šo problēmu?
Kopumā poligrāfijas jomā, pēc nozares asociācijas datiem, vidējā alga ir ievērojami augstāka nekā valstī kopumā. Poligrāfijas uzņēmumiem nav raksturīgas neadekvāti zemas oficiālās algas, kas rada aizdomas par to, ka uzņēmēji darbiniekiem maksā vēl otru neoficiālo algu aploksnē. Turklāt mūsu asociācijai ir noslēgts sadarbības līgums ar Valsts ieņēmumu dienestu. Ir gan vairāki uzņēmumi, kuros algas ir ievērojami mazākas par vidējo algu poligrāfijas jomā, bet tie ir mazi reģionu uzņēmumi, kuri darbojas ar vienkāršiem pasūtījumiem un nereti strādā tikai sezonāli. Parasti te ir runa par lauku biznesa modeli, kas atšķiras no Rīgas biznesa modeļa, turklāt jāņem vērā, ka dzīve laukos ir ievērojami lētāka nekā Rīgā, līdz ar to identisku dzīves līmeni laukos var nodrošināt ar zemāku algu.
Tātad poligrāfijā nepieciešamība uzlabot spēles noteikumus iepirkumos ir aktuālāka par aplokšņu algu apkarošanu?
Noteikti jā. Es arī apzinos, ja mēs paši, poligrāfijas nozares uzņēmēji, iepirkumu jomu necentīsimies sakārtot, tad nekas pats no sevis pozitīvā virzienā nemainīsies.
Papildināts ar FOTO
baigais nodoklis
Anna