Dzintara pamācītāji

Vieni sociālajos tīklos metās glābt no padomju laikiem visā plašajā Krievzemē – un ne tikai – pazīstamo zīmolu, iepērkot kosmētikas "ziemas krājumus", savukārt citi pamācoši moralizēja, kādam Dzintara gadījumā vajadzētu būt biznesa modelim, tā, it kā paši būtu ne vienu vien pudu sāls apēduši šajā biznesā Parīzē vai Milānā.

Visnotaļ uzkrītoša detaļa – starp pamācītāju pirmrindniekiem neizdevās saskatīt augstas raudzes pašrealizējušos uzņēmējus, ražotājus, arī labākos Latvijas zīmolu ekspertus. Pieļauju, ka atšķirība starp biznesa reālijām un moralizēšanu 140 zīmēs caur telefonu trolejbusā vai uz dīvāna varētu būt visnotaļ ievērojama. Darītāju viedokli varēja atrast mediju materiālos, taču arī visnotaļ piesardzīgu. Secinājums – Dzintara glābšana tomēr bija viduvējību un "ciema asprāšu" kauja ar pašu "ģeniālo" viedokļa nesēju priekšplānā, ziņu lentē problēmu iestarpinot starp pirmā sniega un kaķu bildēm.

Pats sevi nevarēšu ieskaitīt ne vienos, ne otros – ne "glābējos", ne kosmētikas biznesa ekspertos. Taču pamatuzstādījumos, manuprāt, bieži vien mēdzam maldīties.

Pirmkārt, biznesu nevar glābt neviens cits kā bizness pats. Vai nu tu piedāvā vajadzīgu un konkurētspējīgu preci vai pakalpojumu, kuru pērk, vai tas nav bizness. Tieši tik vienkārša ir kapitālisma loģika, un jebkādas kampaņošanas būs īslaicīgs risinājums vai agonijas paildzināšana.

Otrkārt, apelēt pie Dzintara nosaukuma kā bezmaz vai nacionālās bagātības ir, piedodiet, mazākais jocīgi. Nākuši un tā arī aizgājuši, savu biznesa ciklu izdzīvojot, daudzi pasaules biznesa grandi. Tas pats somu nacionālais lepnums Nokia nespēja mainīties līdzi laikam, tehnoloģiju progresam, un rezultātā mēs visi kā patērētāji esam tikai ieguvēji. Neviens taču nenoliegs, ka šobrīd ierīces, pa kurām sazināmies, sen vairs nav tikai telefoni. Konkurence rezultējās fantastiskā progresā. Kapitālisma pozitīvās puses, tā teikt. Savukārt, ja kāds grib sērot par sev mīļiem zīmoliem, respektēsim, bet ne vairāk.

Treškārt, nevēlos tikt pārprasts. Kā ražotājs Dzintars Latvijai ir īpašs. Lai gan strādājis ar zaudējumiem, tas pērn nodokļos Latvijā ir nomaksājis vairāk nekā 1,6 miljonus eiro, nodarbina ap 350 darbinieku. Es vienmēr celšos un kritīšu par uzņēmīgiem cilvēkiem Latvijā, kuri nodrošina darbvietas un maksā nodokļus. Vienlaikus jāapzinās, ka uzņēmējdarbība ir mainīga un risku pilna.

Sentiments ir laba lieta, taču tam nav vietas biznesā. Pirms desmit gadiem uzņēmums apgrozīja rekordaugstos 14 miljonus eiro, produkciju gan pārsvarā realizējot Krievijā. Un tā arī bija biznesa virzītāju izvēle un risks – akcentu likt uz Krievijas tirgu. Katrs biznesa lēmums ir biznesa risks. Tāda ir realitāte.

Ceturtkārt, labā ziņa. Gan Dzintara glābējiem, gan padomdevējiem. Jebkurā attīstības scenārijā pašlaik uzņēmumā notiekošais ir pārmaiņu sākums, un pārskatāmā nākotnē Dzintars nebeigsies – vai nu pašreizējā ilggadējā vadības komanda pieprasītās aizsardzības ietvarā dzēš parādus kreditoriem un ar Gerčikova kungu priekšgalā atrisina krīzes situāciju, vai pretējā gadījumā uzņēmumam mainās īpašnieki un tie ievieš konkurētspējīgāku biznesa modeli.