"Lēmums par Afganistānu attiecas ne tikai uz Afganistānu. Runa ir par lielu militāro operāciju citu valstu pārveidošanai laikmeta beigām," paziņoja Baidens, piebilstot, ka atteikšanās no plašas spēka pielietošanas ārvalstīs "padarīs mūs stiprākus, efektīvākus un drošākus pašu mājās". Būtībā tika pateikts, ka ASV ir izdarījušas secinājumus no izgāšanās Afganistānā un atsakās no "demokrātiju eksporta" ar militārām metodēm. Vai drīzāk, ka minētais eksports vairāk neparedzēs militārās intervences un demokratizējamo valstu okupēšanu.
Apmēram to pašu, tikai ātrāk un pēc veiksmīgākas amerikāņu spēku izvešanas no Afganistānas, jāpiebilst, pēc atkārtotas ievēlēšanas ASV prezidenta amatā būtu paziņojis arī Donalds Tramps. (Veiksmīgākas tādēļ, ka Trampa administrācijā spēku izvešanu plānoja profesionāļi, nevis ideoloģizēti politiķi un karjeristi.) Fakts, ka Baidenam un viņa administrācijas amatpersonām (aizsardzības sekretāram Loidam Ostinam, ārlietu sekretāram Entonijam Blinkenam u. c.) de facto nākas citēt savu niknāko politisko ienaidnieku iepriekš teikto, ir radījis apjukumu liberālo ideologu vidū, taču vienlaikus liecina, ka secinājumi tiešām ir izdarīti pareizi.
Pārliecība, ka ar labiem vārdiem un revolveri ir iespējams sasniegt daudz vairāk nekā tikai ar labiem vārdiem, vienmēr ir bijusi ASV ārpolitikas neatņemama sastāvdaļa, it īpaši īsajā globālās dominēšanas periodā pēc aukstā kara beigām. Balstīta šāda nostāja ir uz veiksmīgajiem Vācijas un Japānas piemēriem pēc Otrā pasaules kara beigām, aizmirstot, ka Vācijā demokrātija tika atjaunota, bet japāņi disciplinēti sekoja savam Mikado, un arī pret zināmu rietumnieciskošanos viņu vairākumam nebija iebildumu.
Centieni demokratizēt valstis, kur nav priekšnoteikumu demokrātiju ieviešanai, tikmēr ne tikai jau sākotnēji ir lemti neveiksmei. Tie arī prasa milzīgus resursus demokrātiju šķietamības uzturēšanai (Afganistānā šim mērķim, ieskaitot saistītos izdevumus, tika iztērēti 2,3 triljoni ASV dolāru), kas ir novedis pie visu impēriju klasiskās problēmas – resursu trūkuma pašu mājās, nemaz nerunājot par resursiem ekspansijas turpināšanai. Militāras metodes arī nodara milzīgu kaitējumu ASV tēlam, un šo iemeslu dēļ lēmums atteikties no dārgākā un bezjēdzīgākā globalizācijas instrumenta ir tikai loģisks.
Tajā pašā laikā atteikšanās no vienas metodes nenozīmē atteikšanos no mērķa kopumā. Nav šaubu, ka "demokrātiju eksporta" mēģinājumi vismaz ASV demokrātu izpildījumā turpināsies, tikai jau mazākus tēriņus prasošos veidos. Cits jautājums, ka pieprasījums pēc šādas preces, it īpaši tās ultraliberālajā versijā, ir kļuvis atklāti niecīgs, un attiecīgi arī taktikas maiņa var izrādīties novēlota.