Fragments no intervijas:
Pēc vairāku gadu darbības prestižā ārvalstu zinātnieku vidē esat atgriezies Latvijā. Kas uz to motivēja? Tur taču nebija slikti. Vai Latvijā ir labāk?
Protams, tur nebija slikti, bija iespējas palikt ārzemēs, bet galvenā motivācija atgriezties bija tā, ka es vienmēr esmu vēlējies dzīvot un strādāt Latvijā. Otrkārt, manā skatījumā Latvijas Organiskās sintēzes institūts (OSI) ir pasaules līmeņa pētniecības centrs, pilnībā aprīkots ar modernāko aparatūru, lai varētu darboties organiskās sintēzes sfērā. Īpaši pēdējos gados tieši materiāli tehniskā bāze ir krietni uzlabojusies. Kā trešais stimuls bija InnovaBalt projekts, kas piedāvāja interesantus nosacījumus.
Tas saistīts arī ar atalgojumu? Turīgākās valstīs noteikti pieejami lielāki resursi, ar ko piesaistīt zinātniekus.
Tieši tā. Jāsaka, ka OSI spēj konkurēt ar atalgojumu darba tirgū. Protams, ir jāizsver vairāki faktori – viena lieta ir atalgojums, cita – vairāk nemateriālas vērtības, kuras nevar novērtēt naudas izteiksmē.
Piemēram?
Vēlme, lai mani bērni šeit dzīvotu. Zinātniekam tā materiālā puse ne vienmēr ir pats svarīgākais lēmuma pieņemšanā. Būtiska ir iespēja strādāt interesantos projektos, spēja radoši izpausties, zināma zinātniskā brīvība. OSI ienākumu aptuveni 70% nāk no dažādiem zinātniskajiem grantiem un aptuveni 30% – no komercprojektiem, līgumdarbiem ar pārsvarā farmaceitiskām kompānijām – gan vietējām, gan ārvalstu. InnovaBalt projekts ļāva nodarboties ar fundamentālo zinātni, savukārt šobrīd, šim projektam noslēdzoties, es strādāju pie projekta, kur mēģinām risināt tehnoloģiska rakstura problēmas, saistītas ar farmācijas industriju. Taču InnovaBalt projekta laikā man bija iespēja un laiks rakstīt vairākus granta pieteikumus, to rezultāti vēl tiek gaidīti, cerams, ka izdosies iegūt finansējumu savu zinātnisko ideju realizācijai.
Vēl kā pozitīva lieta jāatzīmē, ka tuvākajā laikā būs zināmi rezultāti tā saucamajiem pēcdoktorantūras grantiem, kas ļauj jaunajiem zinātniekiem, pabeidzot doktorantūru, neiziet ārpus zinātnes lauka, turpināt nodarboties ar pētniecību. Latvijā pēcdoktorantūra kā tāda ir jaunums, kaut visā pasaulē tā ir sen pilnīgi ierasta prakse, ka, pabeidzot studijas doktorantūrā, liela daļa izvēlas turpināt stažēties un strādāt pie tā saucamajiem postdoktorantūras projektiem, pirms iekļauties darbā industrijā. Latvijā nekā tāda agrāk nebija, ir ļoti pozitīvi, ka nu tā ir arī pie mums. Tas manā skatījumā krietni uzlabos Latvijas pozīciju kopējā pasaules zinātnes sfērā. Lielākā daļa zinātnes ārvalstīs koncentrējas universitātēs, pētniecības institūtos, un kā dzinējspēks zinātniskajiem projektiem parasti ir doktoranti un pēcdoktoranti.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 2. marta, avīzē Diena!
bubulis
Spidola
PP