Publikācijā ASV prezidenta Džo Baidena nosacītā labvēlība pret Ziemeļu straumi 2 skaidrota ar "dāvanu Krievijai, lai tā pilnībā nepagrieztos Ķīnas virzienā", kā arī ar "labas gribas žestu un uzaicinājumu Vācijai atjaunot transatlantiskās attiecības, lai Berlīne nākotnē aktīvāk palīdzētu ASV ierobežot Ķīnu". Ko Vācija vismaz pagaidām dara bez jebkāda entuziasma. Savukārt, kas attiecas uz Austrumeiropas bažām un neizpratni par šādu soli, norādīts, ka reģions vienkārši nesaprot pavērsienu ASV politiskajā stratēģijā.
Loģika ir vienkārša – lai nepieļautu Krievijas neatgriezenisku nonākšanu Ķīnas apskāvienos, nesadedzinātu visus uz Maskavu vedošos tiltus un atstātu iespējas normalizēt Krievijas un Rietumu attiecības tālākā nākotnē, Ziemeļu straume 2 ir jāatļauj. Savukārt Austrumeiropai šo faktu nāksies pieņemt un ar to sadzīvot. Par to, ka Vācijai gāzes vads ir ievērojami svarīgāks nekā Krievijai un ka tā stāšanās ierindā ir nenovēršama neatkarīgi no tā, ko vēlas vai nevēlas Vašingtona, publikācijā, protams, ir noklusēts.
Pastāv arī aizdomas, ka minētā "dāvana" nebūs pēdējā. Citu stratēģisko ideju deficīta apstākļos ASV demokrātiskā doma ir metusies ekspluatēt ideju par nepieciešamību izraut Krieviju no ASV galvenās ilgtermiņa pretinieces Ķīnas skavām. Spilgts piemērs ir profesora un ASV Nacionālās drošības padomes bijušā augsta ranga darbinieka Baraka Obamas administrācijā Čārlza Kapčana raksts izdevumā Foreign Affairs ar nosaukumu Pareizais ceļš, kā nošķirt Ķīnu un Krieviju un apakšvirsrakstu – Vašingtonai jāpalīdz Maskavai pamest slikto laulību. Šajā un līdzīgās publikācijās pausta pārliecība, ka Maskavas un Pekinas attiecības novedīs vai nu pie pirmās pakļautības otrajai (sliktas laulības), vai arī pie abu Eirāzijas lielvaru konflikta cīņā par ģeopolitiskās ietekmes zonām. Šo iemeslu dēļ Krievijai jāpalīdz pagriezties "pareizajā" virzienā. Gan skaidrojot sliktās laulības gaidāmās sekas, gan sniedzot palīdzīgu roku citos jautājumos.
Šie viedokļi gan ne gluži saskan ar Baidena administrācijas oficiālo politiku, kura ir pakārtota principam – mēs (demokrātijas) un viņi (autoritārie režīmi), tomēr realitāte uzskatāmi liecina, ka minētās nostājas paudējiem ir plašas iespējas ietekmēt ASV ārpolitiku. Cits jautājums, ka koncepcija ir balstīta uz realitātei maz atbilstīgiem priekšstatiem par situāciju Eirāzijā un Maskavas un Pekinas attiecībām. Tostarp aizmirstot, ka nekas neapvieno lielvaras tik labi, kā kopīgs pretinieks, bet ASV šobrīd gan Krievijā, gan Ķīnā tiek uzskatītas par tieši šādu.