Nupat Autoceļu padomes sēdē prezentēja – kā uzsver Satiksmes ministrijā – līdz šim nebijušu instrumentu (runa ir par VAS Latvijas valsts autoceļi un uzņēmuma Jāņa sēta pētījumu), lai stratēģiski un efektīvi plānotu ieguldījumus autoceļu tīkla sakārtošanā, ņemot vērā ne tikai ceļu tehnisko stāvokli un satiksmes intensitāti, bet arī sociālekonomiskos faktorus, kas ir īpaši būtiski reģionu kontekstā.
Pats par sevi fakts, ka beidzot ir veikts apjomīgs darbs, lai precīzi "uz papīra" dokumentētu reālo situāciju ceļu saimniecībā, ir pozitīvi vērtējams. Arī viens no secinājumiem – par tikpat kā neizmantotiem autoceļiem 4000 kilometru garumā – ir būtisks arguments situācijām, kad būs jāpieņem izšķiroši lēmumi par jau tā gaužām trūcīgā finansējuma sadalījuma prioritātēm autoceļu uzturēšanai.
Nepārmetu pašreiz esošajai nozares vadībai vēlmi uzsākt konkrētas un jau uz reāliem faktiem balstītas diskusijas, tomēr nespēju rast saprātīgu argumentu, kas attaisnotu valsts vadības līdzšinējo spēli "aklajās vistiņās" teju 27 gadu garumā, izliekoties neredzam, kā valsts autoceļu saimniecība pamazām, taču likumsakarīgi brukusi.
Proti, trauksme par autoceļu iznīcību celta pastāvīgi, tajā pašā laikā gandrīz nekas vairāk kā standarta formālas atbildes sniegšana, ka nav naudas, netika darīts.
Un rezultāts ir šodienas situācija: tā dēvētais ceļu remonta deficīts ir četru miljardu eiro vērtībā – puse no kopējā valsts gada budžeta. Turklāt jāņem vērā būtiska nianse – tas ir autoceļu remonta deficīts jeb, tēlaini sakot, tie ir pēc palīdzības kliedzoši autoceļi, no kuriem gana liela daļa remontu nav redzējuši vispār, bet daļai paveicies vairāk – uz vecajiem ielāpiem uzlikti jauni. Tajā pašā laikā autoceļi, pa kuriem braucot nav "jādrebelējas", šķiet, ir tikai daži desmiti.
Iespējams, šis pētījums patiešām būs pagrieziena punkts, kas būtiski mainīs situāciju autoceļu saimniecībā un valsts pārvaldes attieksmē pret vienu no tautsaimniecības attīstības pamatfaktoriem, sevišķi reģionos. Nekad netiks panākts visiem vēlamais rezultāts, tomēr precīzi dokumentēta situācija ļaus daudz loģiskāk un saprātīgāk spriest par īstenojamiem procesiem un, jācer, vismaz lielā mērā izslēgs populisma un demagoģijas iespējamību, kad būs jāpieņem stratēģiski lēmumi par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu autoceļu nozarē. Sevišķi svarīgi tas būs pēc pāris gadiem, kad autoceļu nozarei vairs nebūs pieejams tik apjomīgs Eiropas fondu finansējums, ar ko līdz šim lāpīja valsts budžeta finansējuma caurumus.
Jācer, ka arī ministra iecerētā viedokļu apmaiņas "domnīca" sevi pierādīs kā efektīvu un ilgtspējīgu stratēģijas ģeneratoru ceļu nozares sakārtošanā, nevis būs kārtējā vieta, kur vienkārši sapulcēties un pie kafijas tases paskumt par autoceļu bēdīgo stāvokli.
Akurāters