Bēgļi kā Dāmokla zobens pār Eiropu

Turcija arī neslēpj viedokli, ka islāmisti tiek sūtīti atpakaļ uz Eiropu galvenokārt pašas Eiropas nostājas dēļ. Ankara uzskata, ka ir devusi būtisku ieguldījumu Eiropas pasargāšanā no teroristiem un bēgļu plūsmām, kuru Eiropas galvaspilsētas neprot novērtēt. Eiropieši ne tikai nav pildījuši solījumus segt Turcijas izdevumus par šo ļaužu uzturēšanu, bet arī nosoda Ankaru par militārajām operācijām Sīrijā un ir gatavi noteikt sankcijas par Turcijas sākto gāzes meklēšanu pie Kipras krastiem.

Vienlaikus šī atbilde – islāmistu kaujinieku atgriešana Eiropā – ir tikai brīdinājuma signāls no Ankaras puses un solis politiskās tirgošanās ietvaros, jo runa ir par nepilniem astoņiem simtiem cilvēku, lai arī ļoti problemātiskiem. Par reālu, turklāt iespaidīgu problēmu Eiropai, un jo īpaši tās politiskajai elitei, savukārt draud kļūt Turcijas robežu atvēršana Eiropas virzienā visiem tajā nokļūt alkstošajiem bēgļiem, bet šādu cilvēku Turcijā šobrīd ir ap četriem miljoniem.

Nav mazsvarīgi, ka ir mainījies noskaņojums arī Turcijā. Valsts ekonomika atrodas nebūt ne labākajā stāvoklī, pieaug bezdarba līmenis, un krītas darba algas, un proporcionāli palielinās arī iedzīvotāju neapmierinātība ar vēl nesen laipni uzņemto bēgļu lielo skaitu. Pēdējie aizvien biežāk tiek vainoti gatavībā strādāt par niecīgu atlīdzību, šādi samazinot vietējo iedzīvotāju iespējas atrast pienācīgi atalgotu darbu.

Pārliecinošs vairākums neapmierināto nāk tieši no Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana un viņa vadītās partijas vēlētāju vidus, bet Turcijas prezidents vienmēr ir bijis slavens ar spēju operatīvi reaģēt uz sava elektorāta vēlmēm. Arī šis gadījums nav izņēmums, un vēlētajiem šobrīd tiek sūtīts signāls, ka problēma tiks risināta. Turklāt tas notiek situācijā, kad Erdogans nevar atļauties nepildīt savus solījumus.

Iespējamie risinājumi ir tikai divi – vai nu robežas atvēršana visiem gribētājiem, vai arī "pienācīgas" atlīdzības saņemšana no ES. Vēl, protams, ir varianti ar bēgļu atgriešanu galvenokārt Sīrijā vai viņu pārvietošana uz Turcijas kontrolē esošajām Sīrijas pierobežas zonām, tomēr šajos gadījumos cilvēkus nāksies deportēt ar varu, bet uz Eiropu viņi steigsies paši. Pie tam jāņem vērā, ka iespēja nokļūt Eiropā nekavējoties radīs arī jaunas oficiāli bēgļu, bet faktiski labākas dzīves meklētāju straumes.

Sava izvēle ir arī apvienotajai Eiropai – vai nu saglabāt principiālu nostāju ar Turciju saistītajos jautājumos un gatavoties jaunai bēgļu un lielā mērā arī iekšpolitiskai krīzei, vai nu banāli un uz nenoteiktu laiku vienkārši atpirkties no Ankaras. Nosaukt kādu no šiem variantiem par labu risinājumu diezin vai ir iespējams.