Tomēr ir vesela virkne ļaužu, kuri politiku vienkārši nespēj analizēt un vērtēt, ja spēlētāji nav iedalīti labajos un sliktajos. Palikuši bez 14. Saeimā neievēlētajiem liberālisma sargiem Attīstībai/Par! un tiesiskuma sargiem Konservatīvajiem, viņi kā medus bites metas pie jaunā favorīta – Progresīvajiem.
Pasakot A, ka topošās koalīcijas partneru iebildumi pret Progresīvo aicināšanu valdībā primāri ir bāzēti vēlmē iekosties iespējami lielākā varas pīrāga daļā, ne tik daudz ideoloģiskajās pretrunās, ir jāpasaka arī B, ka Progresīvo aicināšanas vai neaicināšanas pasniegšana kā izšķiršanās starp tiesiskumu ir pēdīgās blēņas.
No šāda redzes viedokļa Progresīvo aicināšana valdībā būtu vēl jo valstiskāk attaisnojama un pat apsveicama, jo kalpotu kā pretinde nenobriedušu, teorētiskās dimensijās planējošu kreiso ideju izplatībai, parādot to nespēju visā to bīstamībā un arī komiskumā, tātad – dzīvotnespējā. Mēs jau piedzīvojām stabiņus un pilotietves (ja kāds neatceras – pēc tam, kad ziemā slimnīcas bija pārpludinājuši rīdzinieki ar lauztiem locekļiem, progresīvie Rīgas domnieki izdomāja dažas ietves eksperimentālā kārtā pēc vecajām nemodernajām paražām tomēr tīrīt un kaisīt, tās nodēvējot par pilotietvēm) Progresīvo pārvaldītajā Rīgā, lai jaunatne pamēģina paspēlēties ar pilotpolitiku nu jau valdības līmenī.
Vēl jo vairāk, ņemot turklāt vērā, ka ar savām 10 balsīm, visticamāk, vienu ministra amatu un bez sabiedrotajiem Saeimā Progresīvie nekādu reālu bīstamību, ar kuru mūs cenšas iebiedēt, neradīs. Drīzāk rodas jautājums, cik ļoti Progresīvo dedzīgā gatavība iesaistīties šādā koalīcijā bez jebkādām reālām iespējām realizēt savu ideoloģiju atbilst viņu jauno grūpiju idealizētajām ekspektācijām par šo partiju kā par pēdējo garantu liberālai politikai un tiesiskumam. Bet šādi jautājumi un veselīga skepse nerodas pat attiecībā pret Progresīvo oficiālo sarunu vedēju Kasparu Briškenu, kura pēdējo 10 gadu darbība publiskajā sfērā, konkrēti Satiksmes ministrijas saimniecībā, kas ir Latvijas politikas Augeja staļļi, vairāk liecina par racionāla menedžera attieksmi, kurš spēj pielāgoties jebkādai politiskai vadībai.