Abu nozīmīgāko Eiropas līderu vizītes ASV visai jūtami atšķīrās pēc būtības. Ja Makrona vizīte ilga trīs dienas, kuras laikā Francijas prezidents tika dažādi godāts un slavināts, tad Merkele aiz okeāna uzkavējās vien dažas stundas, bet attieksme pret Vācijas kancleri bija gluži vai uzsvērti vēsa. Tiesa, iznākums abos gadījumos bija viens un tas pats – eiropieši palika nesadzirdēti vai, labākajā gadījumā, publiskajā telpā nekādi nebija manāms, ka viņi būtu sadzirdēti.
Šāda ASV prezidenta nostāja vismaz daļai Eiropas politiķu un plašsaziņas līdzekļu lika nonākt pie secinājuma (kas gan nebija īpašs noslēpums arī iepriekš), ka ASV sabiedrotie Eiropā, pieklājīgi izsakoties, ir tikai tādi otrās šķiras sabiedrotie, kuri vairāk līdzinās nevis sabiedrotajiem, bet gan vasaļiem. Un ka situācijā, kad ASV netrūkst savu problēmu, tās bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem ir gatavas šīs problēmas risināt arī uz apvienotās Eiropas rēķina. Vašingtonu acīm redzami neinteresē nedz eiropiešu iespējamie ekonomiskie zaudējumi Irānā, nedz Eiropas metalurģijas problēmas, un jāšaubās, vai interesēs arī citas problēmas, kuras radīsies, ja šāda politika tiks turpināta.
Kas attiecas uz ASV un ES attiecību tīri ekonomisko sadaļu (Irānas kodolvienošanās tomēr ir galvenokārt politisks jautājums), arī nav vērojami kaut cik vērā ņemami ASV politiskās elites centieni nepieļaut ekonomisko konfrontāciju. Pretenzijas nesniedzas tālāk par vārdiem – Trampam veltītu kritiku –, kas netieši liecina, ka arī Trampa oponentiem nav nekādu īpašu pretenziju pret ekonomisko protekcionismu un savu problēmu risināšanu uz citu tirgus dalībnieku rēķina. Protams, netrūkst arī brīvā tirgus par katru cenu sludinātāju, tomēr vairākumā gadījumu nostāja ir vai nu neitrāla, vai atbalstoša.
Cits un pat svarīgāks jautājums gan ir, kā uz šādu notikumu attīstību vajadzētu reaģēt apvienotajai Eiropai. Raugoties no vienas puses, tai ir pavērusies iespēja ievērojami samazināt visa veida atkarību no aizokeāna lielvalsts un lielākā vai mazākā mērā, taču sākt īstenot savu, neatkarīgu politiku. Ja jau reiz Vašingtonā pastāv vektors uz Eiropas interešu neņemšanu vērā, tad kādēļ lai Briselē, Berlīnē vai Parīzē domātu par ASV interesēm?
Tajā pašā laikā proamerikāniskā politika Eiropā ir tik dziļi iesakņojusies, ka jebkādi centieni padarīt ES par pilnībā patstāvīgu ģeopolitisko spēlētāju sastopas ar vētrainu pretestību kā no apvienotās Eiropas struktūru, tā virknes tā dēvēto jauno dalībvalstu puses. Savukārt bez kaut cik vienotas nostājas šāda mēroga soļa speršana nav iespējama, un tas, visticamāk, nozīmē, ka runas par ES kā pilnvērtīgu ģeopolitisko subjektu tā arī paliks tikai runas.
trusis nejaukais