Iespaids par nozagtu kampaņu

Kāpēc? Tāpēc ka vēl ļaunāka par pierādījumiem atsevišķu politiķu korumpētībā un neētiskumā var būt vienīgi šo pierādījumu slēpšana. Jo tas nozīmē, ka kādiem šādi "sarunājami" politiķi būs noderīgi Saeimā un valdībā, kādam ir pa spēkam vai pa kabatai apturēt kompromitējošās informācijas publiskošanu, vienlaikus paturot to kā šantāžas sviru. Mums priekšā, protams, vēl vairāk nekā nedēļa un līdz vēlēšanu dienai vēl iespējams daudz kas, tomēr pagaidām šī kompromatu (ieskaitot bēdīgi slavenās Taureņu pirts sarunas starp miljonāru Martinsonu, baņķieri Rimšēviču un veselu plejādi visdažādāko nokrāsu politiķu) pieturēšana ierakstāma scenārijā par ļoti sadrumstalotu Saeimu, kurai var būt lielas grūtības ar valdības koalīcijas izveidi. Bet tādā situācijā lielu lomu jaunās valdības amatu pārdalē var spēlēt individuālu, no dažādiem sarakstiem ievēlētu politiķu lunkanums.

Šī kampaņa  vēsturē ieies ne tikai ar uzvarētājiem un zaudētājiem, bet paradoksu, ka visi tie, kas spēlē pēc noteikumiem, ir kļuvuši par ne īpaši godīgas kampaņas ķīlniekiem – gan mediji, gan sabiedrība, kurai tās vēlēšanu izvēle gluži vienkārši tiek nozagta, iemānīta. Sociālie tīkli ir pilni asprātīgu vai ideoloģiski principiālu domas veidotāju, kuri aģitē, izsmej, analizē, aizmirstot piebilst, ka ir konkrētu politisku spēku vai viņu sponsoru noalgoti. Galvenā šī priekšvēlēšanu paņēmiena mērķauditorija ir žurnālisti, aktīvi jauni ļaudis un dažādu partiju kandidāti, kuriem vēlēšanās iedalīta vien statistu loma, bet kuri aktīvi reaģē uz šiem "ideoloģiskajiem kariņiem", veļot vilni un nostiprinot šķietamību, ka aiz dažādiem vēlēšanu sarakstiem-projektiem stāv ārkārtīgi motivēta organizācija, principiāla ideoloģija un valstiski mērķi.

Tas, ko kādreiz bija pieņemts saukt par administratīvo resursu izmantošanu un vienu no galvenajiem negodīgajiem elementiem priekšvēlēšanu kampaņās, šosezon atgādināja varas partiju vārgus šļupstus, salīdzinot ar jauno konkurentu izmantotajiem paņēmieniem. Vēlēšanu rezultāti, protams, savilks bilanci, parādot, cik nozīmīgi Danai Reizniecei-Ozolai palīdzējušas Finanšu ministrijas nejaušās reklāmas aktivitātes, Jānim Dūklavam kompensāciju dalīšana lauksaimniekiem vai tas, ko varētu nodēvēt par premjera Kučinska un satiksmes ministra Ulda Auguļa lentīšu griešanas maratonu cauri Latvijai fotozibšņu gaismā. Tomēr šobrīd intuitīvi palicis iespaids, ka mediju uzmanību nozaga nevis sekošana varas pārstāvjiem, bet, piedodiet, ākstībām un pseidokašķiem, kurus simulēja daži labi jaunie varas pretendenti, lai savām un sponsoru ambīcijām piešķirtu kādu ideoloģisku nokrāsu.