Iespēju logs nākotnes vīzijai

ASV Kongresa starpvēlēšanas tā arī nespēja nosvērt svaru kausus par labu prezidentam Donaldam Trampam vai viņa oponentiem, joprojām nav skaidrs, kāda izskatīsies Lielbritānijas aiziešana no apvienotās Eiropas, nav saskatāmas beigas konfliktiem Ukrainā un Sīrijā, nav atrasts risinājums attiecībām ar Ziemeļkoreju utt.

Papildus tam ir turpinājušas pasliktināties ASV un Krievijas, kā arī ASV un Ķīnas attiecības, pirmajā gadījumā draudot ar jaunu kodolbruņošanās sacensību, bet otrajā – ar abu pasaules vadošo ekonomiku vērienīgu tirdzniecības karu. Lai kopaina būtu pilnīga, jāpiebilst, ka gaisā virmo pavisam reāli jaunas un grandiozas ekonomiskās krīzes draudi, un uz šāda fona viss pārējais (piemēram, ASV un apvienotās Eiropas domstarpības vai sankciju atgriešana pret Irānu) zaudē savu nozīmīgumu.

Nav arī nekādu pazīmju, kuras ļautu ar cerībām raudzīties 2019. gadā. Tikai globāla mēroga brīnums var apturēt pasauli no tālākas slīgšanas aizvien dziļākās pretrunās, bet esošo pasaules kārtību, kura de facto jau tāpat ir lielā mērā beigusi pastāvēt, – no tālākas virzības pretī pilnīgam sabrukumam un attiecīgi arī jaunai, daudzpolārai pasaules kārtībai. Sava veida pozitīva ziņa tomēr ir, ka šī pāreja kodolarsenālu esamības dēļ ar augstu ticamības pakāpi noslēgsies bez tiešiem lielvalstu bruņotiem konfliktiem.

Vēl viena, gan tikai potenciāli pozitīva ziņa ir, ka šobrīd ritošie globālā mēroga procesi paver Eiropai (kuras sastāvdaļa ir arī Latvija) iespējas atgūt ja ne visu, tad vismaz ievērojamu daļu zaudētās suverenitātes un atgriezties nozīmīgo spēlētāju līgā. Pārmaiņas, kā zināms, ne tikai rada problēmas, bet arī sniedz iespējas. Problēmas, turklāt iespaidīgas, protams, neizpaliks un jau ir sākušās, tomēr sniegto iespēju izmantošana var tās kaut vai daļēji samazināt un kompensēt.

Cits jautājums ir, cik lielā mērā eiropieši kā vispārējā, tā nacionālo valstu līmenī ir gatavi adekvāti reaģēt uz notiekošo. Eiropai nav nedz spilgtu līderu, kas spētu apturēt vispārējo politisko, ekonomisko un ideoloģisko haosu, nedz jaunas, vienojošas nākotnes vīzijas, kuru šie pagaidām nezināmie līderi varētu virzīt. Rezultāts ir pilnīga neskaidrība par nākotni, jo visas esošās vīzijas ir vai nu bankrotējušas (ultraliberālisms, sociāla valsts), vai arī piedāvā risinājumus, kas sabiedrību nevis vieno, bet šķeļ (dažāda veida populisms), un gluži vai vienīgā alternatīva ir informācijas tehnoloģiju kults.

Papildu problēmas rada arī nacionālo valstu nostāja, kurām savs krekls bieži vien un ļoti likumsakarīgi ir tuvāks par apvienotās Eiropas nākotnes vīzijām. Rezultātā netrūkst situāciju, kad nacionālās intereses un Eiropas Savienības (ES) intereses izrādās grūti savienojamas vai pat nesavienojamas un tikai vairo kopējo nenoteiktību. Laika kaut ko mainīt strauji kļūst aizvien mazāk, un, ja arī nākošajā gadā viss paliks pa vecam, iespēju logs sāks strauji aizvērties. Diemžēl!