Šeit gan jāņem vērā, ka šis gadījums nepavisam nav viennozīmīgs, jo kuģis Aquarius, kurš pieder Francijas nevalstiskajai organizācijai SOS Mediterrannee, afrikāņu imigrantus bija uzņēmis uz klāja Lībijas glābšanas un meklēšanas zonā Vidusjūrā. Šo un vēl citu juridisku iemeslu dēļ tieša pienākuma pieņemt šo kuģi Itālijai nebija, ko nekavējās izmantot pret imigrantiem noskaņotā jaunā valdība Romā. Tikai nedaudz vēlāk itāļi arī pieņēma jau citu kuģi ar aptuveni 900 imigrantiem uz klāja, jo Romai nebija iespēju atteikties no tā uzņemšanas. Savukārt SOS Mediterrannee pēc tam, kad to bija atteikusies pieņemt arī Malta, beigās nonāca Valensijas ostā Spānijā.
Paralēli šiem notikumiem izcēlās arī diplomātiskais skandāls starp Itāliju un Franciju. Francijas prezidents Emanuels Makrons nodēvēja Romas rīcību par bezatbildīgu, savukārt Itālijas valdība atsauca premjerministra Džuzepes Kontes vizīti Parīzē, kā arī atgādināja Francijai, ka tā nepilda saistības attiecībā uz bēgļu uzņemšanu no Itālijas. Itālijas valdības nostājai arī ir visai pārliecinošs iedzīvotāju atbalsts, jo tieši solījumi mainīt imigrācijas politiku, iespējams, ir pats galvenais iemesls, kas noveda pie patlabanējās valdības izveides.
Rezultātā apvienotās Eiropas cīnītāju nometne pret nelegālajiem imigrantiem ir ieguvusi pat ne būtiskus papildspēkus, bet, visticamāk, jaunu līderi.
Eiropas Savienības (ES) mērogā Itālijai tomēr ir pavisam cits politiskais un ekonomiskais svars, kā arī iespējas nekā Austrijai un tā dēvētās Višegradas grupas valstīm, it īpaši Polijai un Ungārijai, kuras līdz šim atradās šīs nosacītās cīņas avangardā. Arī motivācijas Itālijas jaunajam ministru kabinetam netrūkst, jo no imigrantu jautājuma atrisināšanas lielā mērā ir atkarīga valdību veidojošo partiju politiskā nākotne.
Tiesa, arī nosacītās antiimigrantu nometnes intereses ir dažādas, jo situācija Polijā vai Ungārijā, kuras vienkārši atsakās uzņemt bēgļus, tomēr radikāli atšķiras no situācijas Itālijā, kura ik dienas uzņem lielu skaitu Vidusjūras šķērsotāju. Tajā pašā laikā maz ticams, ka tā Eiropas daļa, kurā dominē viedoklis, ka nelegālajai imigrācijai nepieciešams kāds vairāk vai mazāk radikāls risinājums, jo tā ir kļuvusi vienlaikus kā par nopietnu sociālu problēmu, tā vērienīgu noziedzīgu biznesu, spēs vienoties par kopīgu rīcību ES mērogā.
Tas savukārt nozīmē, ka imigrantu tēma apvienotās Eiropas dienaskārtībā atkal sāks parādīties ar apskaužamu regularitāti, bet kaislības aizvien pieņemsies spēkā. Un, ja beidzot netiks atrasts kāds visiem pieņemams kompromiss, tad vēstures grāmatās vēlāk varēs lasīt, ka par vienu no galvenajiem ES krišanas cēloņiem ir kļuvis imigrantu jautājums.
Roku rokā ar
Gudrinieks
skats no malas