Kā noprotams no neoficiālā nosaukuma, Turcijai konvencija nozīmēja pat vairāk nekā citām Eiropas valstīm – tā tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Turcijas pilsētā Stambulā, bet jau nākamā gada 12. martā Turcija kļuva par pirmo konvenciju ratificējušo valsti. Abi soļi bija ne tikai veids, kā uzsvērti nodemonstrēt Ankaras gatavību ievērot un aizstāvēt sieviešu tiesības, bet, raugoties plašāk, arī atgādinājums par Turcijas ieilgušajiem centieniem pievienoties Eiropas Savienībai (ES) un būt daļai no kolektīvajiem rietumiem.
Pamatojumu, kamdēļ Ankara nolēmusi pamest tai vēl nesen nozīmīgo konvenciju, vēlāk publicēja Turcijas prezidenta Komunikāciju direktorāts un tas skan, ka dokumentu, kas sākotnēji paredzēts sieviešu tiesību virzīšanai, ir piesavinājusies grupa ļaužu, kas cenšas normalizēt homoseksualitāti (was hijacked by a group of people attempting to normalize homosexuality). Attiecīgi Turcija pamet konvenciju, vienlaikus turpinot aizstāvēt sieviešu tiesības, atbilstīgi savām tradicionālajām vērtībām.
Šāds skaidrojums patīk Erdogana vēlētājiem, kuru vairākums noteikti nav liberāļi, tomēr Turcijas aiziešanai no Stambulas konvencijas ir maz saistības ar iekšpolitiku.
Lai arī problēmu Erdoganam netrūkst, to esamību lielā mērā var attaisnot ar koronavīrusa pandēmiju, un situācija Turcijā arī ne tuvu nav no sliktākajām. Tāpat līdz nozīmīgām vēlēšanām vēl ir ļoti tālu, bet konvencija, kuras ievērošana notiek pēc principa – kā nu sanāk, nav jautājums, kas satrauktu Erdogana atbalstītājus. Kamdēļ satraukties par to, kas tāpat tiek ievērots tikai formāli.
Attiecīgi galveno lomu šajā gadījumā spēlē ārpolitika. Atteikšanās no Stambulas konvencijas ir uzskatāms apliecinājums – Ankara ir atmetusi jebkādas, pat pašas iluzorākās cerības uz pievienošanos ES, kas tiek demonstrēts, atsakoties no viena no šo cerību simboliem.
Tāpat tas ir apliecinājums, ka turpinās Turcijas dreifs Eirāzijas lielvalstu – Ķīnas un Krievijas virzienā.
Projām no rietumiem un pretim daudzpolārai pasaules kārtībai, kurā Turcija sevi redz kā nozīmīgu reģionālo spēlētāju, cerošu ar laiku iekļūt lielvaru augstākajā līgā. Un jo ilgāk pastāvēs līdzšinējā ģeopolitiskā nenoteiktība, jo vairāk vērsīsies plašumā šī tendence.