Tātad tik vienkārši vis nebūs un nākamajos četros gados var cerēt, ka jaunievēlētie cits citu tomēr pieskatīs kaut vai tādā līmenī, lai tam otram netrāpās lielāks pīrāga gabals. Pat ja ir aizdomas, ka vairākus Saeimā ievēlētos politiskos spēkus slēpti vieno gan kopīgu sponsoru intereses, gan pašu senas, tādēļ uzticību veicinošas, neformālas attiecības, valdības veidošanas process rāda, ka politiķu ambīcijas ir spēcīgākas par sponsoru pragmatismu. Tas, atkal jāteic, paradoksālā kārtā ir labi. Lai kā negribētos darvas mucā zvejot pa medus pilei, tieši šādi mums nākamajos četros gados būs jādzīvo.
Skaidrs, ka visi šajā valdībā vēlas elektrificēt dzelzceļu, pieskatīt kontrabandu un korupciju, ieviest un uzraudzīt tiesiskumu, deleģēt pārstāvjus lielo ostu valdēs, "sakārtot" jeb nolikt pie vietas drošības dienestus un tiesībsargājošās iestādes, īpaši jau Ekonomikas policiju, bez kuras nebūtu "Rimšēviča-Martinsona" lietas, kontrolēt Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un Finanšu policiju. Sarakstu noteikti var papildināt un pašu partiju mirdzošās acis mums norādīs uz vairāk iekārotajiem kumosiem.
Nepievienošos tiem, kuriem patīk likt uzsvaru uz priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu kā mērauklu, lai vērtētu ievēlēto partiju uzticamību. Cik un kāpēc nereāli ir solījumi (budžeta iespējas, potenciālo koalīcijas partneru nostāja, pēcvēlēšanu neizbēgamie kompromisi utt.), jāvērtē un vēlētājiem jāskaidro priekšvēlēšanu periodā. Tagad ņemt par atskaites punktu sasolīto (piemēram, ministriju skaita samazinājumu) ir nedaudz demagoģiska matu skaldīšana, pie kuras turoties, nekur tālu ar jaunas valdības izveidi netiksim.
Cita lieta – politiķu sarunātais, no kā atkāpties vai ko aizmirst nozīmē jebkādu principu neesamība no abām pusēm. Un tādi piemēri jau no tāluma brēc par kādiem aizkulišu izlīgumiem lielu ieguvumu vārdā. Un šādi "gulošie policisti", pāri kuriem partijas un to sarunu līderi šobrīd gāzē, uz augšu palēkdamies, tā, it kā uz šīm tēmām nebūtu būvējuši savu priekšvēlēšanu kampaņas kodolu, ir gan maksātnespējas tēma, gan korupcijas apkarošana.
Ja pirms vēlēšanām Juris Jurašs vicina izdrukas, kas pierādot maksātnespējas administratoru pārskaitījumus Nacionālās apvienības līdera Raivja Dzintara ģimenei, bet pēc vēlēšanām Dzintars ar JKP sēž pie sarunu galda un iznākuši uzsver sarunu konstruktivitāti,
rodas jautājums, kā vārdā ir norīti nenorijami krupji.
Pirms vēlēšanām Juris Jurašs apgalvo, ka no Finanšu policijas, nevis viņa vadītās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas pirms pieciem gadiem noplūdusi izmeklēšanas informācija par operatīvo izstrādi pret Rimšēviča lietā līdzapsūdzēto Māri Martinsonu. Tagad pēc vēlēšanām JKP Finanšu ministriju piedāvā Attīstībai/Par!, kuras saistība ar Martinsonu kā āža kāja guļ uz topošās koalīcijas sarunu galda, no kā izriet jautājums, vai VID iecerēta kā nodokļu izkrāpēju un naudas atmazgātāju apdrošināšanas vai tomēr apkarošanas iestāde.
O, nē!
zvirbulēns
Nja