Gandrīz trīsdesmit gadu Kazahstānu vadījušais Nazarbajevs pilnībā pensijā doties gan negrasās. Viņš saglabās gan valdošās partijas Nur Otan vadītāja, gan arī Valsts drošības padomes priekšsēdētāja posteni. Pēdējais faktiski ir otrs nozīmīgākais amats valstī, jo bez padomes piekrišanas nav iespējama virknes svarīgu lēmumu pieņemšana, ieskaitot augstu amatpersonu apstiprināšanu amatos. Nav šaubu, ka Nazarbajevs šādi ir nolēmis kontrolēt varas nodošanu savam pēctecim.
Galvenais jautājums ir, kas būs šis pēctecis.
Par Kazahstānas pagaidu prezidentu ir kļuvis viens no uzticamākajiem Nazarbajeva atbalstītājiem, diplomāts un ilggadējs bijušais valsts ārlietu ministrs Kasims Žomarts Tokajevs, kurš pēdējā laikā ieņēma otro oficiāli nozīmīgāko amatu Kazahstānā – bija parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēdētājs. Tieši Senāta priekšsēdētājs atbilstīgi konstitūcijai aizstāj vai nomaina prezidentu neparedzētās situācijās.
Tokajeva iepriekšējā amatā Senāts lielā vienprātībā ievēlēja Nazarbajeva vecāko meitu Dināru, kura nepieciešamības gadījumā attiecīgi stāsies prezidenta vietā. Šī iemesla dēļ tieši viņa visbiežāk arī tiek dēvēta par reālo tēva varas mantinieci, paredzot, ka Tokajevs varbūt arī kandidēs un prognozējami uzvarēs 2020. gadā gaidāmajās vēlēšanās, taču vēl līdz 2025. gadam, kad oficiāli paredzētas nākamās vēlēšanas, nodos varu Nazarbajeva meitai.
Vienlaikus eksprezidenta vecākā meita savā ziņā ir tikai izkārtne, aiz kuras muguras stāv viss Nazarbajevu klans – viņa meitas ar znotiem, brāļu un māsu bērni, kā arī jau pieaugušie viņu mazbērni. Tie ir vairāki desmiti cilvēki, kas visi kopā kontrolē lielu skaitu stratēģiski svarīgu amatu un, protams, arī iespaidīgas bagātības. Arī jautājums ir nevis par varas nodošanu kādam konkrētam cilvēkam, bet par varas nodošanu ģimenei.
Pati par sevi politisko ģimeņu pastāvēšana nav nekas neparasts, un tādas ir atrodamas daudzās valstīs, arī ASV. It īpaši salīdzinoši jaunās valstīs to esamība arī ir viena no zināmas stabilitātes un pēctecības garantijām. Šādās valstīs parasti netrūkst slēptāku vai atklātāku pretrunu, kuras mēdz uzliesmot, līdzko parādās tāda iespēja (lasiet – demokrātija).
Pretrunu netrūkst arī Kazahstānā (islāmisti, domstarpības starp vēsturiskajām klanu apvienībām jeb žuziem, liels skaits kompakti dzīvojošu krievvalodīgo), tomēr Nazarbajevs ir spējis izvairīties no lieliem konfliktiem. Ņemot vērā riskus, viņš arī negatavojas kļūt par Kazahstānas demokrātijas tēvu, pamatoti uzskatot, ka, līdzko groži tiks atlaisti vaļīgāk, pilsoņi ar entuziasmu ķersies pie savstarpējo rēķinu kārtošanas. Cits jautājums – vai Nazarbajeva varas mantinieki spēs tikpat veikli nobalansēt uz naža asmens, kā tas līdz šim ir izdevies klana pamatlicējam.