Lai arī netrūkst centienu politizēt abus šos gadījumus, ir gana daudz iemeslu uzskatīt, ka abu kiberuzbrukumu pamatā bija krimināli motīvi – vīrusi ar šifrēta algoritma palīdzību bloķēja failus uz to skartajiem datoriem apmaiņā pret solījumiem failus atbloķēt, pieprasot izpirkuma maksu kriptovalūtā Bitcoin. Tāpat datorvīrusi tradicionāli tiek iedalīti trīs pamata klasēs – militārie (piemēram, Stuxnet), informatīvie (paziņot par savu esamību) un kriminālie, bet pieskaitīt WannaCry un Petya pie kādas no abām pirmajām diezin vai ir iespējams. Kiberuzbrukumu īstenotāji, protams, tiek meklēti, taču tā ir nepateicīga nodarbošanās, jo statistika liecina, ka pasaulē kopumā tiek atklāts ne vairāk par 10% kibernoziegumu.
Vienlaikus abi šie gadījumi ir uzskatāms brīdinājums par draudiem, kādi jau pavisam drīzā nākotnē var piemeklēt mūsu datorizēto un internetizēto pasauli. Vieglas peļņas iespējas, apvienotas ar nesodāmības sajūtu, jau pašas par sevi ir liels kārdinājums, taču pastāv arī vēl citi kibernoziedzību veicinoši faktori. Ir slepenie dienesti, kuri centīgi kolekcionē tā dēvētās ievainojamības un izstrādā kiberieročus, kas būtībā ir tās pašas vīrusu programmas, un ir cīnītāji par vārda un interneta brīvību, kuri uzskata par pienākumu informēt sabiedrību par šādām izstrādēm. Ir anonīmas, neviena nekontrolētas kriptovalūtas, tā saucamais tumšais tīkls un vēl daudz citu virtuālo rīku. Pilns instrumentu komplekts kibernoziedzības un arī kiberterorisma īstenošanai. Ir maz šaubu, ka agri vai vēlu, taču atradīsies ļaudis, kuri politisku vai reliģisku motīvu dēļ būs gatavi izmantot virtuālās vides duļķainos ūdeņus vairs ne lai iedzīvotos, bet gan lai sarīkotu asiņainus terora aktus, rīkotu vērienīgas sabotāžas utt.
Šādu iespējamību vēl vairāk palielina fakts, ka virtuālās vides ūdeni duļķo arī lielvalstu – galvenokārt ASV, Ķīnas un Krievijas – nesamierināmās pretrunas arī kibertelpā. Viedokļi par daudziem jautājumiem, ieskaitot drošības jautājumus, ir tik atšķirīgi, ka nonākt pie kopsaucējiem ir ļoti grūti, bet datordrošības speciālistu aicinājumi par nepieciešamību pēc Hāgas konvencijas analoga kibertelpai paliek nesadzirdēti. Iespējams, ka šo jautājumu vajadzētu mērķtiecīgi aktualizēt kādai no mazajām valstīm, un kāpēc lai tā nebūtu Latvija – kopā ar Igauniju un Lietuvu?