Ja kāds citam norāda, kā vajag pareizi, tad droši, ka tiks darīts pilnīgi pretēji un divas reizes vairāk. Visur, kur kaut ko var uzrakstīt, redz izšķaidītas dusmu un naida šļakatas. No publisko ateju sienām tas viss pārcēlies uz publisko interneta telpu. Man sen pāri trešklasnieka "mute vaļā" periods, apbrīnojot agrāk fizisko, tagad - virtuālo - sienu aprakstītājus par drosmi. Siekalas šķīst. Rokas pa gaisu. Ausis ciet. Mute vaļā. Davai, davai (lieto abās pusēs)!!
Pietrūkst gaisa. Gluži fiziski jūtu virs histēriskiem piketiem plāvojošo dusmu miglu. Tā ir smaga un stīgra, ne katrs vējš spēj izdzenāt. Kāpju busā un braucu prom. Ļoti vajag svaiga gaisa. Bet datoru tomēr ņemu līdzi. Dusmu narkotika ir arī manī. Pa brīdim tomēr gribas pacelt to vāciņu un paskatīties. Kaut mazliet. Kaut ar vienu acs kaktiņu. Drusciņ, drusciņ…
Attopos pēc kādas stundas, izgājis atkal jau pilnu dusmu kūri par bezatbildīgajiem, gļēvajiem un muļķiem…
Diez cik skaista aina neliekas. Un tomēr. Vērtējot situāciju šī gada marta vidū, šķiet, ka var atrast vairākas cerīgas pazīmes. Ka vismaz nepaliks sliktāk. Absurds? Paraudzīsim.
Piketi krievu skolu un Krimas zombiju atbalstam. Pliners, Ždanoka, Mitrofanovs un līdzīgi tēli. Liela daļa - tie paši, kas pirms gadiem 15-20. Ar jaunajiem un kaismīgajiem līderiem, rādās, ir problēmas. Ir arī kādi jaunāki, bet tie, šķiet, bez īpaša entuziasma un ar smīniņu sejā piedalās plakātu cilināšanā un nesaskanīgā bļaušanā. Ietusē.
Ikdienā satiktā krievu daļa vienā Rīgas mikrorajonā nemaz nealkst tik ļoti iestāties par iepriekš minēto klaigātāju idejām. Kopsavilkums - Pliners ar kompāniju esot "mudaki", šajā gadījumā - tādi, kas fantazē neiespējamas lietas un par sevi vien domā. Protams, ka valdība arī nosodāma - zog. Nils? Droši vien arī zog. Bet tomēr kaut ko darot. Re, ielu noasfaltēja!
Mēs, protams, varam drebināties par iespējamām sankcijām pret Krieviju un atsitienu pašu mājās un maciņos. Tomēr eksporta tirgi ir nesalīdzināmi dažādojušies. Uzsākot neatkarības ceļu deviņdesmito gadu sākumā, situācija ekonomikas aspektā bija daudz bezcerīgāka. Un viss notika.
Pēdējais arguments daudz reižu atkārtots, bet atļaušos būt garlaicīgs. Pie mums nav Krievijas armijas. Ir vietā atcerēties, ka 90. gadu sākumā cita vidū tika piedāvāts arī kaut kāds jocīgs statuss - tā kā pa pusei NATO, bet ar dažām ļoti pieklājīgām, izpalīdzīgām un smalkām krievu armijas daļām. Toreiz starp ASV un Krieviju plauka kaut kāda operetiska draudzība, un minētais piedāvājums pat likās apspriešanas vērts. Bet ir tā, kā ir. Un dusmu dienas pāris reižu gadā varbūt ir labākais no iespējamiem scenārijiem reālajā dzīvē.