Vispirms – ir tiešām labi, ka par šo tēmu notiek diskusija un ka daži iebildumi tiek ņemti arī vērā. Vakar, piemēram, uzzinājām par pasākuma rīkotāju lēmumu atteikties no ieceres speciāli Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku lieluzvedumam Māras zeme visiem 15 000 dejotāju sagatavot tērpus, kuru Ķīnā ražotais audums būtu jāiegādājas pašvaldībām, bet tērpu šūšana jāapmaksā pašiem deju kolektīviem.
Taču ne mazāk būtisks ir cits aspekts – vai pasākumu rīkotājiem ir skaidrs mērķuzstādījums, kam īsti šos svētkus gatavojam? Aktīvajiem to dalībniekiem vai mājās pie televizora ekrāna sēdošajiem? Vai tomēr visiem?
Atcerēsimies, kā tauta atraisījās neatkarības atgūšanas laikā. Iesaistījās it visās norisēs pat bez īpašas mudināšanas. Tagad aizvien vairāk kļūstam par patērētājiem, lielā mērā arī to veicinošas valsts politikas ietekmē. Kā svētki, tā atkal pārliecināmies, ka "velk" uz pompozitāti, izrādīšanos, kur cilvēks ir vien skrūvīte. Labs piemērs tam ir jau pieminētie Deju svētki. Lielajos koncertos dalībnieku solis aizvien attālinās no dejas (un te pat nav runa par tautisko), saglabājot vien atsevišķus tās elementus, uz ko atsaukties horeogrāfiem, aizstāvot savu domu lidojumu. Taču televīzijas tuvplāni atklāj vien no punkta A uz punktu B, tad C utt. pārskrienošus un vingrotāju kustībās iedresētus dalībniekus. Viss pakļauts no drona augstumiem filmējama cilvēku augumu ornamenta rakstam un aizvien vairāk atgādina olimpisko spēļu noslēguma priekšnesumu, ne vairs Deju svētkus, kur prieks no katra soļa, katra palēciena jāgūst arī to dalībniekiem. Mums saka, ka tāda esot modernā pieeja, tie taču neesot nekādi etnisko deju svētki, kur visiem jābūt vien tautas tērpos un jādejo tikai etniski pareizās dejas. Tā ir, bet tas ir arguments, kur viena galējība tiek konfrontēta ar citu. Tas, par ko šobrīd runājam, ir kaut kas tāds, kur dejotājs kā mākslinieks īsti vairs neiederas. Tad varbūt nevajag tā steigties ar šādu horeogrāfiju, pagaidīsim, kad cilvēkveidīgi roboti būs pieejami par sakarīgām cenām, un tad veidosim deju rakstus ar tiem, bet cilvēku "lietošanai" atstāsim to, kas sagādā arī dejotprieku?
Te gribētos nelielu atrunu – jā, cilvēku stāvu veidotie ornamenti lielkoncertos ir apbrīnas vērti, arī tādam priekšnesumu formātam ir sava vieta, iebildumi ir nevis par to, bet nonākšanu galējībā, ka tikai kas tāds vien ir "derīgs". Iebildumi ir pret formu kā pašmērķi, pret to, ka dēļ "dzīšanās" pēc efektīga ornamenta ciestu katra dejotāja izpildījuma skaistums un līdz ar to mazinātos viņu prieks no dalības Deju svētkos. Valsts simtgade tomēr ir nevis televīzijas šovs, kas nozib gar acīm un izgaist, bet visas nācijas svētki, kam prieku jārada ikvienam – gan aktīvajam dalībniekam, gan, protams, arī tā vērotājam.
Arivel
cena
Senais