Līcis: Auditorijas piesaistīšanai nepietiek ar kvalitatīvo žurnālistiku. Vajadzīgi plikumi un asinis

Fragments no intervijas:Kas ir kvalitatīva žurnālistika izdevēja skatījumā?Žurnālistika ir tas instruments, kas palīdz man nopelnīt. Kvalitatīva, nekvalitatīva - to pētīs Rožukalne un pārējie. Man ir svarīgi, lai cilvēks to lasa. Novērtējums ir lasošais cilvēks. Ja viņš saka: pie jums nav ko lasīt - kaut gan viņi vienmēr tā saka (smejas) - tad nav labi. Es neesmu teorētiķis. Man svarīgi, lai tiktu apmierināta cilvēka interese, vajadzība atrast to, ko viņš meklējis.Vai un kā mainījušies lasītāju paradumi pēdējos 10 gados?Ja kādreiz cilvēki vairāk lasīja izmeklējošu žurnālistiku, attīstošas, virzošas lietas, tad šobrīd es redzu, ka vairāk meklē viedokļus. Lai piesaistītu auditoriju, nepietiek ar kvalitatīvo žurnālistiku. Vajadzīgi, piedodiet, plikumi un asinis. Tas piesaista lasītājus, vienalga kuram medijam. Ja par reģionālo presi, tad paradumi šajos gados īstenībā nav mainījušies. Informācija, kuru mēs sniedzam, ir palikusi diezgan līdzīga visus šos gadus, tas ir mans kā izdevēja viedoklis. Reģionālās preses lasītājs ir vairāk konservatīvs, kā, piemēram, televīzijas skatītājs.Reģionālās preses lasītājs ir arī televīzijas un interneta skatītājs. Kopumā intereses virzījušās uz vieglo pusi…… tos plikumus viņš meklē televīzijā, jo reģionālajā presē tādu nav?Vietējās avīzēs tādu nav, jo vietējās avīzes uz to neiziet principā. Starp citu, policijas ziņas ir vienas no lasītākajām, vismaz mūsu laikrakstā. Paldies Dievam, mūsu cilvēkiem vēl ir vēlme lasīt. Kad viņš lasa, tad saņem informāciju. Cilvēks pat tik ļoti nemeklē vieglo informāciju, mediji viņam to piedāvā… un viņš izvēlas.Vai ir pareizs pieņēmums, ka lasītāju skaits pēdējos gados nepārtraukti lēnām samazinās?Nē. Pareizāk būtu teikt, ka tirāža lēnām krīt. Es to nesaistītu kopā ar lasītāju skaitu. Daudzdzīvokļu mājā laukos uz sešiem dzīvokļiem abonē vienu laikrakstu. Kādreiz abonēja sešus. Kas krities? Tirāža vai lasītāju skaits? Tirāža krīt, jā. Bet ne tādēļ, ka negribētu lasīt. Pirmkārt, tādēļ, ka ir mazāk cilvēku.Gatavojoties intervijai, man radās iespaids, ka tirāžas apjomu ziņā zūd atšķirība starp nosacīti "lielajām" un reģionālajām avīzēm. Tirāžu apjomi tuvinās.Ja mēs skatāmies uz mediju vidi Latvijā, tad nav pareizi teikt, ka presei iet slikti, bet pārējiem klājas labi. Kādēļ tuvinās? Nacionālajiem laikrakstiem nav reģionālās informācijas. Cilvēki grib lasīt to, kas ir VIŅU reģionālā informācija. Novērojums ir tāds, ka reģionālajiem medijiem tirāža ir vairāk saglabājusies un tas kritiens bijis mazāks.Kāda ir preses izdevēju asociācijas biedru dinamika?Ļoti stabila. Gadā pāris izdevēju nāk klāt, pāris atkrīt.Krities gan krievu valodā iznākošo avīžu, gan izdevēju skaits.Viens no Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) ieguvumiem, ka visi bijām pie viena galda. Krievu valodā iznākušajiem izdevumiem nu mainījušies īpašnieki, un jaunajiem šī biznesa vide acīmredzot ne visai interesē. Asociācijā viņu nav, bet viņu jau īstenībā nav arī biznesā, viņi ir informatīvajā politikā.Jūs neesat informatīvajā politikā?Esam. Bet mēs esam arī biznesā. Jautājums par to, vai mums nauda jānopelna, vai mēs to saņemam informācijas izplatīšanai.Tad viņus kāds dotē?Es nevaru pateikt ne jā, ne nē.Viena no lielākajām drukātās preses iekšējām diskusijām bijusi par to, ka netiek uzrādīta izdevumu patiesā tirāža, kas kropļo industrijas un atsevišķu izdevniecību situācijas vērtējumu. Pat likums taču pieprasa uzrādīt tirāžu. Kā tas ir tagad?Ar to mēs neesam tikuši galā, un tagad es pat nezinu, vai īsti vajag tikt galā. Mēs visi - radio, televīzija, internets, prese - esam vienotā informatīvā biznesā. Kvantitatīvos rādītājus fiksēt likums uzliek tikai drukātās preses izdevējiem. Īsti nav vienlīdzības. Patiesībā tas arī neraksturo lasītāju. Tā ir tirāža, tie nav lasītāji. Mēs zinām, cik avīžu mēs izdrukājam, bet cik cilvēku izlasa, mēs nezinām. Jābūt kaut kādam analogam interneta "klikšķiem".Visu interviju ar Guntaru Līci lasiet laikraksta Diena trešdienas, 19. augusta, numurā!