Lielvaru statusa cena

Īstermiņā tas ir mēģinājums stiprināt abu dokumentu parakstījušo līderu šobrīd pabalējušās pozīcijas, kā arī ir nostājas demonstrēšana, tuvojoties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Savukārt ilgtermiņā tas ir mēģinājums sniegt atbildi uz Eiropas Savienību (ES) pārņēmušajām problēmām, kā arī nospraust visas apvienotās Eiropas tālāko kursu, tajā skaitā cenšoties palielināt tās ģeopolitisko suverenitāti globālā mērogā.

Katra atsevišķi nedz Francija, nedz Vācija uz vienas no globālajām lielvarām statusu pretendēt nespēj, tomēr resursu un iespēju apvienošanas gadījumā teorētiski tas Parīzes un Berlīnes tandēmam ir pa spēkam. Nav gan skaidrs, cik lielā mērā tieši šis mērķis tiek uzskatīts par prioritāru, kā arī māc šaubas, vai līguma parakstītāju politiskais kalibrs atbilst ieceres vērienīgumam. Pagaidām skaļu vārdu, it īpaši Francijas prezidenta izpildījumā, arī ir bijis daudz vairāk nekā reālu darbību, bet vēlme pāriet kādu nosacīto Rubikonu nav vērojama.

Tajā pašā laikā atslēgas vārds šajā gadījumā ir "pagaidām", jo iespēja, ka teorija var kļūt par praksi, ir gana liela.

Ultraliberālais globālisms šobrīd plīst pa visām šuvēm, strauji nostiprinās daudzpolāra pasaules kārtība, un abu kontinentālās Eiropas nozīmīgāko valstu aliansei izlēmības un zināmas apstākļu sakritības gadījumā ir iespējas kļūt par vienu no neatkarīgajiem centriem jaunajā pasaules kartē.

Cits jautājums, ka šāds scenārijs neizbēgami saasinās pretrunas starp ES centru – Berlīnes un Parīzes apvienību, un perifērijas valstīm. Pirmkārt jau it īpaši Austrumeiropa (ar atsevišķiem izņēmumiem) ir izteikti proamerikāniska un nevēlas atteikties no Vašingtonas virsvadības. Otrkārt – lielvaras statuss paredz perifērijas spēlēšanu pēc lielvaras noteikumiem, bet ES arī šobrīd netrūkst kā ekonomisku, tā politisku pretenziju pret galvenokārt Berlīnes dominēšanu. Attiecīgi arī mēģinājumi ielikt gan Austrumeiropu, gan Dienvideiropu daudz drastiskākos rāmjos izraisīs tikai vētrainu pretdarbību.

Rezultātā jau dažu tuvāko gadu laikā var pienākt brīdis, kad vienā svaru kausā atrodas Berlīnes un Parīzes ambīcijas, kā arī ģeopolitiskā suverenitāte, bet otrā – ES saglabāšana.