Madžiņš: Par kurmjiem un politiku

Nesen noskatījos filmu par Margaretu Tečeri. Ļoti iespiedās prātā debates parlamentā. Kāds pieļauj domu, ka leiborists X īsi pirms vēlēšanām pārietu konservatīvajos, vai otrādi? Tur ir pārliecība par to, kā jāattīstās valstij, un darbs, lai to panāktu. Mūsu "izcilības" vairāk rūpējas par vietu sarakstā, un staigā no saraksta uz sarakstu kā sliktās meitenes. Tāpēc arī tāda attieksme.

Dienas žurnālists uzdod jautājumu - par ko saņem pārmetumus Imants Kalniņš, Andrejs Žagars, Sudraba (un citi). Un tūdaļ arī pats atbils: par izcilību. Šajā brīdī pat visai paviršam Latvijas politikas virtuves pazinēja sejā atplaukst smaids - nu ko, žurnālist laikam joko? Izmanto kopš bērnu dienām labi zināmo formulu: "Kādā krāsā ir sniegs? Kādā krāsā krīts? Un ko dzer govs?", respektīvi, sajauc patiesību ar blēņām, un neuzmanīgs klausītājs iekritīs, kā likts! Taču lielākā daļa no mums labi atceras, kā zaudēja oreolu katrs no minētajiem personāžiem. Savulaik, kad nāca gaismā Kalvīša & Co slepenībā, ar ārkārtas lēmumu sagādātā iespēja kontrolēt izmeklēšanu pret, khm, visai daudznozīmīgi vērtētajiem 3AA, tauta savu sašutumu izrādīja, sanākot uz t.s. Lietussargu revolūciju, pēc dedzīgajām runām nodziedot arī skaistu Imanta Kalniņa dziesmu. Cienījamais komponists tobrīd bija smagas izvēles priekšā - sadoties rokās ar savu tautu, vai tomēr "biedriem", ar ko daudzus gadus politikas ķēķī bija darbojies "roku rokā". Otrā izvēle tobrīd viņam šķita tuvāka, un tauta šādu klaju nodevību saņēma ļaunā. Par Žagaru stāsts ir mazliet cits. Viņš, akurāt kā bēdīgi slavenas Fliks, saldā balsī prata piedziedāt medijus ar veiksmes stāstiem, narcistiskā spozmē klāstīdams, ka par izcilību pārvēršas it viss, kam viņš pieskaras. Diemžēl patiesība izrādījās rūgta - abu kungu pārvaldījumos valsts nauda izrādījās šķērdēta kliedzošā bezkaunībā, bez sāta, bez mēra, pat elpu neatvelkot. Abi tika padzīti ar kaunu, un vēlākie medijos minētie auditi licināja, ka pat visļaunākās aizdomas bijušas pārāk maigas, salīdzinot ar šo kungu "veiktspēju". Bet ļaudis talantīgi, apstrīdēt nevar! Sudrabas pieminēšana pati par sevi ir komiska, netieku gudra - kāpēc reportieris to iebliezis tajā pašā kulītē, kur iepriekšējos vēžus? Sudraba, vadīdama Valsts Kontroli, atstāja visnotaļ godprātīgas grāmatvedes iespaidu. Bijām pārliecināti, ka šī joma valstī nu reiz ir kārtībā. kamēr Sudraba nepagurusi dienu un nakti stāv sardzē par valsts (tautas) mantu, asi vēršoties pret šķērdētājiem. Mulsināja vien tas, ka daudzajām skaļajām lietām nekāda redzama rezultāta nebija - apsūdzētās amatpersonas it viegli attaisnojās, un pat izcilajā bezkaunības gadījumā ar bēdīgi slaveno "dārgāko tiltu Eiropā" lietas izčākstēja. Taču tiklīdz jaukā kundze pieteicās par Mesiju, mediji akcentēja viņas ciešās attiecības un pat draudzību ar Latvijai nedraudzīgas valsts specdienestu cilvēkiem, kas modināja piesardzību. Savukārt pašas kundzītes vīzijas par Latvijas nākotni izrādījās kā uzpūsts gurķis, tukšu vidu. Arvien ir skumji redzēt, ka cilvēkus mēģina piemānīt gaišā dienas laikā, vai tie būtu uzpirksteņu spēlētāji vai "zelta gredzenu" tirgotāji pie Stacijas tuneļa. Bet kad to mēģina izdarīt puspatiesībām žonglējoši žurnālisti Dienas slejās, man paliek kauns. Jūs ko, savus lasītājus par muļķiem uzskatāt?

Ja cilvēks ir izcils komponists, tas nenozīmē, ka viņš ir izcils politiķis.

Ja atceras par Divsejaino Jānusu, skaidrs un atskārst, ka gan jau pirms viņa bija līdzīgi subjekti, skaidrs, ka te nav pateikts nekas jauns. Protams, ir ļaudis, kuriem divkosības mazāk un , iespējams, nemaz, bet tie nevēlas apmeklēt politikāņu sabatus, jo pastāv risks inficēties.