Lai arī, maigi sakot, dīvains šķita nosacījums par pamiera iestāšanās termiņu nevis tūlīt, bet pēc dažām dienām, ļaujot vēl pēdējoreiz kārtīgi izšaudīties, lai arī Minskas vienošanās nosacījumi Ukrainai ir neizdevīgi, panāktais tik un tā ir kas labāks par neko. Salmiņš, pie kā pieturēties, kamēr nekā cita labāka nav.
Skaidrs, ka pamiers var tikt arī ļaunprātīgi izmantots. Un tas būtu nepatīkamākais, ja Minskā panākto kaujinieki izmantotu vien īslaicīgai atelpai, lai piegādātu jaunu bruņojumu un papildinātu pašnāvnieku rindas pirms nākamajiem uzbrukumiem. Šajā kontekstā bažas raisa kārtējā palīdzības "piešprice" no Krievijas, ko šoreiz piegādā 170 kravas automašīnās. Par humāno palīdzību to dēvēt var visai nosacīti, jo starptautiskajiem novērotājiem nav dota iespēja iepazīties ar šo kravu saturu.
Bet tas tikai nozīmē, ka laika ir maz, valstu vadītāju sarunas tūdaļ pat ir jāatsāk no jauna un jāturpina, līdz ārēja iejaukšanās Ukrainas situācijā vairs nav nepieciešama. Ja esam uz pirmā pakāpiena, jāiet tālāk. Nevajadzētu pieļaut situāciju, kāda veidojās pēc iepriekšējām Minskas sarunām, kurās runātais netika respektēts, un galu galā robežlīnija starp karojošajām pusēm starpsarunu laikā būtiski mainījās.
Savukārt, ja nule panāktais pamiers tiktu pārtraukts, Minskas sarunās iesaistīto valstu vadītājiem jāreaģē iespējami ātri (un nevis ar tukšiem paziņojumiem, bet sanākot kopā un atkal kaut caurām naktīm pārliecinot citam citu, kamēr atgriežas pie vismaz patlaban panāktā rezultāta). Pretējā gadījumā esam klupiena attālumā no kara, par ko Ukrainas prezidents jau brīdinājis. Un tā nebūtu vairs tikai vienas valsts nespēja tikt galā ar kaimiņa vairāk vai mazāk slēpti atbalstītiem kaujiniekiem - tas būtu atklāts NATO valstu militārais konflikts ar Krieviju ar mazu cerību, ka tikai Ukrainas teritorijā. (Kanādas premjers jau apliecinājis savas valsts gatavību piegādāt Ukrainai ieročus Minskas vienošanās nepildīšanas gadījumā, skaidrs, ka attiecīgajā situācijā to darīs arī citas valstis.) Negribētos, ka nonāk līdz tam.