Pragmatiski raugoties, visai dīvaina taktika, bet lai nu katrs dara, kā pašam patīk. Skaidrs, ka no politikas vērotāju viedokļa tieši šādi politiķi piesaista vislielāko uzmanību - tiklīdz tādi iznāk uz skatuves, visi mirklī pamostas, zinot, ka nu būs izrāde, ko vēlāk varēs plaši aprunāt.
Nupat "jūtūbē" noskatījos jauno Šlesera klipu, ka nevajagot slēgt krievu skolas. Saturiski jau it kā viss pareizi, bet... atzīšos, esmu skeptisks. Pirmkārt, par pašu uzstādījumu, jo, cik zinu, arī uz minoritāšu skolu darbību attiecas princips par minimālo audzēkņu skaitu, lai mācību iestāde vispār varētu pastāvēt kā vispārizglītojoša, nevis interešu pulciņš. Ja skolā iet gribētāju vairs nav, ņem talkā, kādu politiku gribi, neizbēgami pienāk brīdis, kad mācību iestāde, vai tā latviešu vai krievu, jāslēdz vai jāpievieno citai. Proti, ne jau politisku iemeslu dēļ tās skolas slēdz. Otrs aspekts vairāk attiecas uz vēlēšanām - cik liela mērķauditorija ir šādai idejai? Vai ar šādu saukli var pretendēt uz ievēlēšanai pietiekamu vēlētāju atbalstu? Nezinu, būtu piesardzīgs minējumos, jo vairāk Krievijas - Ukrainas konflikta kontekstā, kad arī tā saucamie krievvalodīgie vairs nav tik vienoti, un domāju, ka jau šoruden daudz lielāks cittautiešu skaits nekā citkārt savas atvases izvēlēsies vest latviešu solās.
Cita lieta, un to tiešām vērts akcentēt, ir latviešu bērnu konkurētspējas kritums pēdējā desmitgadē, atsakoties no intensīvas krievu valodas apmācības skolās. Politisku aizspriedumu vai slinkuma dēļ esam atteikušies no saukļa, ka spēks ir zināšanās, un nu mums ir daudzi desmiti tūkstošu it kā labi izglītotu jauno speciālistu, kam visai ierobežotas iespējas darba tirgū nepietiekamu krievu valodas zināšanu dēļ. Jā, tiem krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem un jebkuriem citiem pamatnācijai nepiederīgajiem, kas ilgstoši dzīvo Latvijā, valsts valoda ir jāapgūst, un par to nevarētu būt nekādu šaubu. Taču latviešu valodas zināšanas mēs nekādi nevaram prasīt no tūristiem, kuru skaits ar katru gadu pieaug, vai no partneriem itin visur pasaulē, ar ko valsts institūcijām vai uzņēmējiem veidojas kāda sadarbība. Ir labi, ka jaunieši lieliski pārzina angļu un vācu, varbūt arī franču vai kādu no skandināvu valodām, taču skaidrs, ka bez krievu valodas prasmes viņu zināšanas un kontaktu iespējas ir vien kā ķeblītis uz trim kājām, - sēdēt var, bet visai nestabili.
Līdz ar to Šlesera tēzei, ka visiem skolēniem Latvijā intensīvi jāmācās valodas, un jo vairāk, jo labāk, pilnīgi varu piekrist. Iestāties pret to nozīmētu vēlēt bērniem mazākas iespējas nākotnē.