Nedēļas sākumā deviņas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis parakstīja nodomu protokolu par Eiropas intervences spēku izveidošanu. Paredzēts, ka šie spēki neietilps citas ES militārās iniciatīvas – aizsardzības sadarbības jeb tā dēvētās Eiropas armijas – ietvaros, kas ļaus tajos iekļauties ES sastāvā neietilpstošām valstīm, un pirmkārt jau Lielbritānijai.
Bez Lielbritānijas nodomu protokolu tāpat parakstīja Vācija un Francija, kā arī Beļģija, Dānija, Nīderlande, Portugāle, Spānija un Latvijas kaimiņvalsts Igaunija. Tiek cerēts, ka drīzā nākotnē iniciatīvai pievienosies vēl citas valstis. Jāatgādina, ka vienošanos par aizsardzības sadarbību tikmēr ir parakstījušas kopumā 23 ES dalībvalstīs, tajā skaita arī Latvija, bet Lielbritānijas, kura ir ceļā uz aiziešanu no ES, to vidū nav. Rezultātā dalība intervences jeb būtībā ātrās reaģēšanas spēkos ļaus britiem saglabāt ietekmi uz ES aizsardzības politiku, un ne jau velti tieši Londona aktīvi virza šo ieceri.
Intervences spēku izveidi, kas ir paredzēti operatīvai reaģēšanai uz visa veida krīzēm, ieskaitot militārās, tiešā ES robežu tuvumā atbalsta arī abas ES lielvaras Vācija un Francija. It īpaši Parīze to (un vēl lielākā mērā Eiropas armijas) izveidi uzskata par iespēju padarīt apvienoto Eiropu par daudz ietekmīgāku un neatkarīgāku ģeopolitisko spēlētāju, kas spēj aizstāvēt un virzīt savas intereses arī bez NATO un ASV atbalsta. Jo īpaši tādēļ, ka aizvien biežāk parādās atšķirības starp tā dēvētās vecās Eiropas un ASV interesēm.
Kontinentālo Eiropu arī ne visai sajūsmina ASV prezidenta Donalda Trampa prasība palielināt aizsardzības izdevumus līdz 2% (un nākotnē varbūt pat vēl vairāk) no IKP tieši Ziemeļatlantijas alianses ietvaros. Lielākā daļa šo līdzekļu tā vai citādi nonāks ASV, kamēr Eiropā daudz labprātāk redzētu, tēlaini izsakoties, šo naudu paliekam ģimenē. Apvienotās Eiropas un kontinentāla mēroga militāru struktūru veidošana savukārt ir veids, kā atbalstīt, piemēram, savus ieroču un bruņojuma ražotājus un vispār atstāt līdzekļus pašu mājās.
Tiesa, arī ASV kā kolektīvo Rietumu dominējošās lielvaras statusu pagaidām vēl neviens nav atcēlis, un eiropiešiem nākas aprobežoties ar sava veida puspasākumiem. Tā Eiropas armija oficiāli tiek dēvēta vien par sava veida NATO palīgspēkiem, bet intervences spēku iespējamo pielietojumu sarakstā militārais aspekts atrodams tikai beigu galā. Tajā pašā laikā var nešaubīties – ja vien radīsies izdevība palielināt abu šo struktūru nozīmīgumu un neatkarību, Eiropas vadošās galvaspilsētas centīsies nepalaist to garām. Cits jautājums jau ir, kā šo tendenci ietekmēs pašu eiropiešu savstarpējās pretrunas aizsardzības jautājumos.
hmm
Smējējs
Tulks