Lai arī bankas tikušas asi kritizētas un nesenā krīze nodēvēta par finanšu krīzi, es gribu uzsvērt, ka tieši banku sistēma Latvijā bijusi standartu noteicēja servisa kvalitātē, e-pakalpojumos, pārdošanas prasmē un tagad arī efektivitātes ziņā. Bankas Latvijā bijušas un arī ir augsti profesionālu speciālistu kaltuve, turklāt ne tikai finansistu, bet arī IT un e-komercijas speciālistu, pārdošanas vadītāju, mārketinga un sabiedrisko attiecību speciālistu, personāla vadītāju kaltuve, jo straujā banku sistēmas attīstība treknajos gados noteica, to, ka tieši bankas piesaistīja ļoti perspektīvus cilvēkresursus un bija gatava daudz ieguldīt darbinieku profesionālās kompetences paaugstināšanā. Pateicoties tam, ka nozare strauji attīstījās, cilvēkiem, kuri bija orientēti uz savu profesionālo izaugsmi, bija interesanti tur strādāt. Pretēji Latvijai daudzās valstīs, piemēram, Centrāleiropā, arī Krievijā banku nozare nav atraktīva.
Banku sistēmas nopelns ir arī tas, ka tieši bankas ir apliecinājušas prasmi sakoordinēt lielu klientu skaitu ar valsti. Latvijas iedzīvotāji tagad uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu banku ieviesto kvalitatīvo, progresīvo norēķinu sistēmu, kas ļauj ļoti ērti nokārtot naudas lietas un taupa gan privātpersonu, gan uzņēmumu laiku. Piemēram, iespēja nomaksāt nekustamā īpašuma nodokli ar vienu klikšķi ir ļoti liels sasniegums.
Runājot par to, kas izaugsmes gados tika pārprasts gan no banku, gan no uzņēmēju puses, jāatzīst, ka nepamatots bija pieņēmums par to, ka kredīts varētu būt veids, kā uzsākt biznesu, respektīvi, daudzi ieķīlāja dzīvokļus un sāka biznesu, bet nonāca situācijā, ka bizness neattīstās un dzīvoklis arī apķīlāts.
Vēl viens aspekts, kas saistās ar labajiem gadiem un ko mums nevajadzētu aizmirst arī turpmāk – jo var gadīties, ka jaunākās un vidējās paaudzes cilvēki mūža laikā piedzīvos vēl vismaz trīs, četras ekonomiskās krīzes – ir tas, ka situācijā, kad pastāv konkurence, uzņēmums nevar pieņemt lēmumu apstāties. Komercuzņēmumam tas būtu pretdabiski. Nevar gaidīt, ka uzņēmums pārstās kaut ko ražot vai pārdot situācijā, kad pastāv augsta konkurence. Tāpēc jāsaprot, ka treknajos gados banka nevarēja apstāties ...
… un pārtraukt piešķirt kredītus.
Jā, piemēram, pārtraukt piešķirt kredītus. Tas gan jāatzīst, ka toreiz būtu bijis ļoti nepieciešams vienotais kredītņēmēju jeb kredītvēstures reģistrs. Nevar neņemt vērā, ka pārkaršanu cenās uzdzina kādi 15% aizņēmēju, kuriem bija pa trim, pieciem kredītiem un katrs citā aizdevējiestādē. Katrai bankai jau savu klientu reģistrs bija, bet reģistri nebija vienoti, un tikai tad, kad parādījās pirmie klienti, kuriem radīja problēmas aizdevumu atmaksa, kļuva skaidrs, cik ļoti svarīgs vienotais kredītņēmēju reģistrs būtu veselīgai finansēšanas attīstībai.
Vai valsts institūcijām toreiz vajadzēja uzņemties iniciatīvu vienotā kredītņēmēju reģistra veidošanā?
Jā, bet jāatzīst, ka arī bankas varēja aktīvāk piestrādāt, lai šāds reģistrs tiku izveidots. Vienotajam kredītreģistram dažādās valstīs ir atšķirīgas formas, piemēram, bankas var veidot kopuzņēmumu, šādu reģistru var uzturēt centrālā banka.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 30. augusta laikrakstā Diena.