Paziņojumi un realitāte

Pat ja neņem vērā, ka raķešu uzbrukumam tika izmantots vairāk nekā apšaubāms attaisnojums, arī pats raķešu uzbrukums atstāja vairāk nekā divdomīgu iespaidu. Paziņojumi, ar kuriem neskopojās ASV amatpersonas, acīm redzami nesaskanēja ar realitāti. Īpaši savdabīgi šajā ziņā bija apgalvojumi, ka Sīrijas spēki tā arī nav notriekuši nevienu no koalīcijas raidītajām raķetēm, ignorējot faktu, ka tas pats internets, uz kuru tā mīl atsaukties rietumvalstis, ir pārpilns ar videomateriāliem, kuros redzamas kā raķešu gaisa kaujas virs Damaskas debesīm, tā notriekto amerikāņu raķešu detaļas.

Situācijas divdomību pastiprina fakts, ka ar akcijas rezultātiem ir apmierināti visi iesaistītie. ASV un to sabiedrotie rūpīgi izvēlējās mērķus un maršrutus, kas izslēdza apdraudējumus Krievijas karavīriem, Sīrijas bruņoto spēku kaujas spējas necieta pat simboliski, bet tās pretraķešu aizsardzība nodemonstrēja 30–40 gadus vecam un vēl PSRS ražotam bruņojumam gluži vai neticami augstas kaujas spējas. Savukārt rietumvalstīs tika parādīta televīzijas aina, no kuras izrietēja, ka tām joprojām ir izlēmīgs līderis.

Rezultātā ikviens var izvēlēties tīkamāko notikumu traktējumu, tomēr galvenais secinājums šajā gadījumā ir, ka kolektīvie Rietumi un to oponenti (ne tikai Krievija, bet arī Ķīna, kura visos starptautiskajos forumos viennozīmīgi un nepārprotami atbalstīja Krievijas pozīciju) ne tikai dzīvo pilnībā atšķirīgās informatīvajās telpās, bet arī vadās pēc pilnībā atšķirīgiem priekšstatiem par globālo ģeopolitisko realitāti un tās turpmākās attīstības scenārijiem. Kamēr ASV kā kolektīvo Rietumu līdere joprojām cenšas, lai arī nepārliecinoši, pozicionēt sevi kā globālu superlielvaru, oponenti nešaubās, ka Rietumu globālās dominēšanas laikmets ir beidzies, bet līdz Rietumu pilnīgam norietam atlikuši, pats ilgākais, 20–30 gadi. Šādam laika posmam ir pakārtota pat vesela plejāde Ķīnas un Krievijas oficiālo stratēģiju.

Ar ķīmisko ieroču iespējamo pielietošanu Sīrijā saistītās kaislības vadošajās attīstības valstīs tikmēr tiek uztvertas tikai kā ASV un to tuvāko sabiedroto mēģinājums saglabāt vismaz kaut kādu ietekmi uz procesiem Tuvajos Austrumos, kā arī apliecināt, turklāt vairāk jau pašām sev, ka tās joprojām atrodas pie lielās spēles galda. Diemžēl vismaz Sīrijas gadījumā ir grūti nosaukt kolektīvo Rietumu argumentus par pārliecinošiem.