Pašlaik Baltijas jūrā jau ir ieguldīti vairāk par 300 kilometriem topošā gāzes vada, ceļā uz Baltijas jūru ir arī pasaulē lielākais kuģis – zemūdens cauruļvadu ieguldītājs Pioneering Spirit, kura ierašanās vēl vairāk paātrinās būvniecības procesu. Darbi rit pēc plāna, un, ja vien nenotiks kaut kas absolūti neparedzēts, 2019. gada beigās varēs sākties gāzes piegādes pa Ziemeļu straumi 2. Sākotnēji gan nepilnā apmērā, jo sauszemes infrastruktūra Eiropā, visticamāk, tobrīd vēl nebūs gatava.
Kopumā projekts ir sasniedzis stadiju, kad to apturēt ir iespējams tikai vienā veidā – Vācijai pieņemot politisku lēmumu par atteikšanos no Ziemeļu straumes 2. Arī tad gāzes vada būvniecība ar augstu ticamības pakāpi tiktu pabeigta, tomēr nesāktos tā izmantošana.
Atteikties no gāzes vada Berlīne negrasās. Krievijas gāzes piegādēm ir ievērojama loma valsts ekonomikā, it īpaši ķīmiskajā rūpniecībā. Savukārt, ja nāksies izmantot ievērojami dārgāko sašķidrināto gāzi, pieaugs vispirms ķīmiskās, bet pēc tam arī saistīto Vācijas rūpniecības nozaru izdevumi, beigās novedot pie ekonomikas konkurētspējas pazemināšanās. Likmes ir tik augstas, ka Berlīne būtu gatava cīnīties par gāzes piegādēm pat no Ziemeļkorejas, ja vien pēdējā spētu izteikt atbilstošu piedāvājumu.
Berlīnes reālpolitiķi pretestību gāzes vadam uztver galvenokārt kā ilgtermiņa apdraudējumu Vācijas ekonomiskajām interesēm un kā centienus palielināt valsts ģeopolitisko atkarību no ASV. Šo iemeslu dēļ Vācijai ir kļuvusi nesimpātiska arī gāzes piegāžu saglabāšana caur Ukrainu. Ukrainas tranzīts ir dārgāks nekā piegādes pa Baltijas jūru, turklāt, lai saglabātu Ukrainas gāzes vadu sistēmu, tajā ir jāiegulda līdzekļi, ne mazāki kā Ziemeļu straumē 2. Vēl būtiskāk, ka Ukraina ir politiski nestabila un lielā mērā atrodas ASV kontrolē, kā arī ir iestigusi konfliktā ar Krieviju. Tas viss kopā negarantē piegāžu stabilitāti.
Pateicoties šādam fonam, ir skaidrs, ka ASV Kongresa vai Eiropas Parlamenta rezolūcijas, Austrumeiropas valstu protesti un pat ASV sankciju draudi nenovedīs pie Vācijas nostājas maiņas.
Berlīnei nav vēlēšanās upurēt sevi uz ASV ģeopolitisko interešu un ASV slānekļa gāzes kompāniju izdevīguma altāra, it īpaši situācijā, kad no ASV vēl nesenās ģeopolitiskās varenības ir palikusi vairs tikai pieticīga ēna.
Tajā pašā laikā vēl vismaz divi gāzes vada pretinieku taktiskie gājieni ir palikuši neizmantoti. Viens ir steidzama kancleres Angelas Merkeles nomaiņa ar ASV intereses labāk izprotošu līderi, bet otrs – atbildības uzvelšana Maskavai par kādām darbībām, kas šķitīs tik nepieņemamas, ka pat Berlīne būs spiesta atteikties no sadarbības turpināšanas. Cits jautājums ir, vai šādi soļi vainagosies ar panākumiem, taču mēģinājumi tādus spert, visticamāk, neizpaliks.
TrollisJT
Gudrinieks
Vācija pret Eiropu