Polija Vācijai izspēlē reparāciju kārti

Ideja par reparācijām no Vācijas Polijā virmo gaisā jau labu laiku, taču iepriekš par tām runāja otrā un trešā ešelona politiķi, bet tagad kompensāciju jautājums nonācis jau valsts augstākās vadības dienaskārtībā. Pirmais šādā līmenī reparācijas pieminēja Polijas aizsardzības ministrs Antonijs Macerevičs, bet tagad par tām runā valsts premjerministre, tāpat iespējas pieprasīt kompensācijas ir sācis pētīt Polijas parlaments.

Jāatgādina, ka pēc Otrā pasaules kara PSRS ietekmes zonā nonākušajai Polijai, kas drīzumā kļuva par Polijas Tautas Republiku, tika pievienotas plašas Vācijas teritorijas, turklāt bagātas ar derīgajiem izrakteņiem – Silēzija, Pomerānija, divas trešdaļas Austrumprūsijas, kādreizējā Danciga utt., no kurienes tika deportēti četri miljoni etnisko vāciešu. Tāpat Polija kā kompensāciju saņēma 15% no tām vērtībām, kuras PSRS izveda no savas okupācijas zonas, galvenokārt rūpnīcu iekārtas, jo Maskava konceptuāli atteicās gaidīt reparāciju izmaksu naudā. Visbeidzot 1953. gadā PSRS spiediena rezultātā Polija vienojās ar toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku par atteikšanos no prasībām pēc turpmākām kompensācijām. Šo atteikšanos vēlāk vairākkārt apliecinājusi jau nekomunistiskās valsts vadība, arī laikā, kad ritēja sarunas par Polijas dalību Eiropas Savienībā (ES) un Ziemeļatlantijas aliansē.

Rezultātā šis jautājums ilgstoši ir ticis uzskatīts par slēgtu, tomēr tagad Polijas (vai pareizāk – valdošās partijas Likums un taisnīgums) vadība sākusi virzīt viedokli, ka "padomju marionešu režīma" – Polijas Tautas Republikas – laikā noslēgtās vienošanās Varšavai nav saistošas.

Tiesa, domājams, ka arī Varšavā labi saprot, ka tās cerības uz jaunām kompensācijām ir iluzoras, tajā skaitā arī tāpēc, ka iepriekšējās nekomunistiskās Polijas valdības jau ir atzinušas šīs vienošanās par sev saistošām, bet varas pēctecības principu vēl neviens nav atcēlis.

Protams, nav izslēgta iespēja, ka dokumentos var atrast kādas nepilnības, pie kurām "pieķerties", tomēr kopainu tās būtiski nemaina.

Attiecīgi arī Polijas politiķu demaršu pamatā ir nevis reparāciju jautājums, bet gan citi iemesli, galvenokārt jau Varšavas attiecības ar Briseli un tā dēvēto veco Eiropu, kas kļūst aizvien sarežģītākas un pretrunīgākas. Varšavai ir sava, atšķirīga nostāja virknē ES svarīgu jautājumu, kamdēļ Brisele ar Berlīnes svētību ir sākusi saukt dumpinieci pie kārtības, tajā skaitā pavisam reāli ir kļuvuši sankciju draudi. Savukārt vislabākā aizsardzība, kā zināms, ir uzbrukums, un reparācijas acīmredzami ir kļuvušas par šādu aizsardzību un uzbrukumu vienlaikus. Kā labi saprotams, jau tāpat sašķobīto Eiropas vienotību šādas darbības pavisam noteikti nesekmē.