Šāda Makrona nostāja nevienu nepārsteidza, pārsteigums būtu, ja Francijas prezidents paziņotu pretējo. Koncepciju, kuru Makrons virza nu jau vairāku mēnešu garumā, vislabāk raksturo viņa nesenā uzstāšanās Francijas ārvalstu vēstnieku ikgadējās tikšanās laikā. Tās gaitā Makrons paziņoja, ka "mēs esam Rietumu hegemonijas globālajā politikā beigu liecinieki", atzīstot, ka Rietumu civilizācija, tās tirgus ekonomika un virzītā globalizācija atrodas dziļā krīzē, no kuras izeju nav izdevies atrast. Francija savukārt ir gatava meklēt izeju apvienotās Eiropas pārtapšanā par globāla līmeņa neatkarīgu ģeopolitisko spēlētāju, kas iespējams, atgriežoties pie «Eiropas humānisma», kā arī normalizējot attiecības ar Krieviju.
Būtībā tika paziņots, ka Francijai, kas šobrīd de facto ir kļuvusi par apvienotās Eiropas vadošo valsti, nav pieņemama nedz Eiropa ASV vai Ķīnas satelīta lomā, nedz perspektīva, ka Eiropa var kļūt par jauna aukstā kara kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tāpat Parīzi biedē Maskavas aizvien vērienīgāka sliekšanās Pekinas virzienā, un visu šo iemeslu dēļ tika piedāvāts apvienot Eiropas un Krievijas spēkus un iespējas, lai gan ar atsevišķām atrunām.
Vienlaikus Makrona uzruna bija lai arī spilgta, taču tikai viena no Francijas uzņemtā kursa izpausmēm. Parīze ir atklāti nolobējusi Maskavas atgriešanos EPPA, Francijas prezidents ir paziņojis, ka atbalsta Krievijas atgriešanos tā dēvētajā lielajā astoņniekā (G8), un ir spēris virkni mazāk redzamu soļu. Papildu tam ir skaidrs, ka ievērojama daļa tā dēvētās vecās Eiropas politiskās elites šīs aktivitātes atbalsta vai vismaz neiebilst pret tām.
Savā ziņā var teikt, ka situācija ir līdzīga tai, kāda tika piedzīvota 60. gados, kad attiecību normalizēšana starp PSRS un Rietumiem sākās ar PSRS un Francijas attiecību uzlabošanos, ko ievadīja toreizējā Francijas līdera, ģenerāļa Šarla de Golla vizīte Maskavā. De Gollam šis solis nozīmēja daudz vairāk nekā Maskavai, un lielā mērā bija Francijas ģeopolitiskās subjektivitātes jautājums.
Arī šoreiz Francijas (faktiski – visas kontinentālās Rietumeiropas) skatījums ir apmēram līdzīgs. Lai atgūtu un nodrošinātu savu ģeopolitisko subjektivitāti, Eiropai ir nepieciešams ne īsti sabiedrotais, ne īsti ceļabiedrs, bet cita pretendenta uz šo lomu, izņemot Krieviju, vienkārši nav (skatīt Makrona uzrunu). Un šo faktu labi saprot kā Eiropas galvaspilsētās, tā Maskavā.
Un, tā kā globālā ģeopolitiskā situācija solās kļūt tikai nestabilāka un aizvien grūtāk prognozējama, ir skaidrs, ka vecā Eiropa šo ceļabiedru meklēs ar pieaugošu centību. Tā ir nepieciešamība, kas tostarp asociējas arī ar stratēģisko izdzīvošanu, un realitāte, ar kuru nāksies ļoti rēķināties arī pārējai Eiropai, ieskaitot Latviju.
evertsojars
re kā
Kā var nesolīt