Piemēram, apgalvojumiem, ka par pārmaiņām balsojis tikai vairākums referenduma dalībnieku, nevis vairākums visu balsstiesīgo Turcijas pilsoņu. Šī iemesla dēļ tiek mēģināts panākt svārstīgo iedzīvotāju atbalstu Erdoganam, tostarp demonstrējot kategorisku nostāju attiecībās ar ārvalstīm.
Visskaļāk, protams, ir izskanējušas Turcijas domstarpības ar Nīderlandi un Vāciju. Abu šo valstu valdība, it īpaši nīderlandieši savu parlamenta vēlēšanu priekšvakarā, atteicās atļaut Turcijas amatpersonām aģitēt vietējo turku kopienu vidū, tāpēc Erdogans ne tikai neskopojas ar aizvainojošiem epitetiem, bet arī sola nākotnē sarīkot vēl vienu referendumu, šoreiz jau par atteikšanos no Turcijas mēģinājumiem iestāties Eiropas Savienībā, sarunas par to notiek jau kopš 1965. gada. Tomēr visvairāk eiropiešus biedē iespēja, ka Turcija varētu atkal atvērt vārtus bēgļu plūsmai uz Eiropu.
Radušās problēmas arī Turcijas tikai nesen normalizētajās attiecībās ar Krieviju, kas Ankarai ir būtiska ekonomiskās sadarbības partnere. Lai arī ir panākta vienošanās pakāpeniski atcelt attiecību krīzes laikā Krievijas noteiktos ierobežojumus atsevišķu pārtikas preču ievešanai, Turcija pēkšņi ir radījusi šķēršļus Krievijas labības importam. Eksperti šo soli uzskata par mēģinājumu panākt to turku lauksaimnieku atbalstu, kuri turpina ciest zaudējumus Krievijas noteikto embargo dēļ, tomēr tajā pašā laikā brīdina, ka šantāža nav labākais veids attiecību ar Maskavu normalizēšanai.
Tāpat ir saasinājušās Turcijas domstarpības ar visiem ģeogrāfiskajiem kaimiņiem, un nenoteiktība valda pat Ankaras un Vašingtonas attiecībās. Pamatā gan tiek cerēts, ka attiecības sāks normalizēties pēc referenduma, tomēr apgalvot, ka tā tiešām notiks, šobrīd nav iespējams, tāpēc atliek vienīgi gaidīt un cerēt uz Erdogana atgriešanos pie praktiskiem apsvērumiem. Vienlaikus – Turcijā valsts līdera pēkšņās noskaņojumu maiņas nevienu neizbrīnīs, savukārt rietumvalstīs viņu varētu arī nesaprast, jo šajā pasaules daļā nav pieņemta nebeidzama krišana no vienas galējības citā un atpakaļ.