Šeit būtu vietā atcerēties, ka tiesāšanās karuseli 2014. gadā, drīz pēc varas nomaiņas valstī, sāka Ukraina, prasot no Gazprom cenu par jau piegādāto gāzi pārskatīšanu, sākot ar 2011. gadu, bet vēlāk pretenziju sarakstu papildinot ar prasību pēc augstākas maksas par gāzes tranzītu. Gazprom nepalika parādā un iesniedza savu prasību par 2009. gadā parakstītajā līgumā iekļautā nosacījuma take or pay (ņem vai maksā) nepildīšanu no Ukrainas puses. Palielinot finanšu prasību apmērus, tie beigās sasniedza 30,3 (Naftogaz) un 47,1 (Gazprom) miljardu ASV dolāru.
Turklāt Ukrainas tiesas ir atzinušas par pamatotām valsts varas iestāžu pret Gazprom izvirzītās apsūdzības par monopolstāvokli gāzes tranzīta jomā, un soda nauda, kopā ar procentiem, jau ir sasniegusi septiņus miljardus dolāru. Kā apsūdzība, tā tiesu lēmumi juridisku nianšu dēļ gan ir vairāk nekā diskutabli, tomēr fakts paliek fakts, vēl jo vairāk tāpēc, ka Gazprom ir izsmēlis iespējas lēmumu pārsūdzēt, un Kijeva jau ir sākusi lai arī simbolisku, taču līdzekļu piedziņu. Izplatīts ir viedoklis, ka šī lieta jau sākotnēji rosināta ar mērķi pamatot atteikšanos no Stokholmas arbitrāžas lēmuma finanšu sadaļas izpildes, ja tā izrādīsies Naftogaz nelabvēlīga. Pēdējais variants, jāpiebilst, ir ļoti ticams, kaut vai dēļ Naftogaz parādiem par Ukrainai piegādāto gāzi.
Vienlaikus pagaidu spriedumā nav minēti konkrēti skaitļi – tie gaidāmi ne ātrāk kā jūnija beigās, bet dokumentā ir aprakstīti tikai principi, kādi izmantoti galīgā lēmuma pieņemšanai. Viss 790 lappušu biezā pagaidu sprieduma saturs joprojām arī nav publiski pieejams, tomēr, ja var ticēt līdzšinējiem paziņojumiem, tad lēmums paredz atteikšanos no principa take or pay, gāzes reeksporta aizlieguma atcelšanu, kā arī gāzes cenu piesaisti nevis naftas, bet gan biržas cenām, sākot ar 2014. gadu. Neskaidrs paliek jautājums par gāzes tranzīta cenām, kuras Ukrainā tika paaugstinātas vienpusējā kārtā. Raugoties plašāk, tieši šī pagaidu un arī gala sprieduma daļa ir daudz nozīmīgāka par finanšu lēmumiem, kurus neviens no strīdniekiem tāpat negrasās pildīt.
Gan pagaidu, gan gala spriedumus, protams, vēl analizēs eksperti, tomēr pagaidām šķiet, ka īpaši nozīmīgs ir fakts, ka būtībā netika ņemts vērā iepriekš parakstītais līgums, tā vietā piemērojot ES normas. Tāpat tika pieņemts lēmums par gāzes cenu atsaistīšanu no naftas cenām, kas tiek uzskatīts par izdevīgu patērētājiem, nevis piegādātājiem, it īpaši, ja piegādātājs ir tradicionālā gāzes kompānija. Ir arī skaidrs, ka šis spriedums lielā mērā būs precedents, pēc kura vadoties turpmāk tiks skatīti līdzīgi gadījumi. Attiecīgi var pieņemt, ka Stokholmas šķīrējtiesa, pieņemot lēmumus, ir nostājusies nevis Naftogaz vai Gazprom, bet gan Eiropas Savienības pusē.
reptilis
Logičeskijs