Par iemeslu valdības krišanai kļuva virkne korupcijas skandālu ar veselu plejādi pie varas esošās konservatīvās Tautas partijas politiķu līdzdalību. Šo skandālu dēļ pret Tautas partijas premjerministra Marjano Rahoja valdību apvienojās visi pārējie valsts parlamentā pārstāvētie politiskie spēki – sākot ar galēji kreisajiem un beidzot ar dažādiem reģionālajiem nacionālistiem. Šīs apvienošanās rezultātā par jauno Spānijas premjerministru kļuva sociālistu līderis, šīs partijas kandidāts uz premjerministra amatu iepriekšējās, 2016. gada vēlēšanās Pedro Sančess, kas atkal ir pirmais gadījums, kad par Spānijas premjerministru kļuvis vēlēšanās neuzvarējušas partijas pārstāvis.
Sančesa valdība gan būs mazākuma valdība, jo sociālistiem ir tikai 85 no 350 vietām valsts parlamentā, bet krietna daļa to politisko spēku, kas atbalstīja viņa kļūšanu par premjerministru, de facto balsoja nevis par Sančesu, bet gan pret Rahoju. Izveidot stabilu parlamentāro vairākumu sociālistiem nav iespējams arī nesamierināmo pretrunu dēļ ar vairākām citām parlamentā pārstāvētajām partijām, tajā skaitā radikālajiem kreisajiem. Rezultātā jaunais Spānijas premjers ir apsolījis, ka viņa valdība veiks sagatavošanās darbus parlamenta ārkārtas vēlēšanām, gan sasaistot šīs vēlēšanas ar vairāku tieši sociālistu vēlētājiem tīkamu izmaiņu apstiprināšanu.
Divas galvenās no šīm izmaiņām paredz virkni pasākumu bezdarbnieku pabalstu palielināšanai, kā arī likuma apstiprināšanu par dzimumu līdztiesību atalgojuma saņemšanā. Apmaiņā pietiekamam skaitam politisko spēku ir apsolīts atbalsts tiem svarīgos jautājumos, tā ka pārmērīgi šķēršļi šajā ceļā nav gaidāmi. Cits jautājums ir, kā uz Sančesa valdības priekšlikumiem galvenokārt sociālajā jomā reaģēs apvienotās Eiropas lielvalstis Vācija un Francija, kuras šajā ziņā iet pavisam citā virzienā, it īpaši, ņemot vērā, ka spāņu sociālisti vienmēr ir pretojušies gan taupības pasākumiem, gan apvienotās Eiropas institūtu un arī Vācijas centieniem kontrolēt Madrides ekonomisko politiku.
Galvenais jaunās Spānijas valdības iespējamais klupšanas akmens tomēr atrodas nevis Berlīnē vai Briselē, bet gan Katalonijas galvaspilsētā Barselonā. Atšķirībā no Tautas partijas sociālisti vienmēr ir bijuši iecietīgāki pret Katalonijas neatkarības piekritējiem, un arī Sančess ir demonstrējis gatavību sākt dialogu ar Barselonu par attiecību normalizēšanu. Sociālisti uzskata, ka dialogs un neliela piekāpšanās mazinās atbalstu separātistiem katalāņu vidū, tomēr daudzi spāņi bažījas, ka šāda nostāja tikai iedvesmos reģiona jauno valdību, kura negrasās atteikties no cīņas par neatkarību. Rezultātā labie nodomi var ievest kārtējā mīnu laukā un novest pie kārtējās krīzes politisko kaislību jau tāpat nomocītajā valstī.
Hmm