Aizvadīto dziesmu un deju svētku rīkošanā nebijāt iesaistīts. Kā vērtējat šo pasākumu, uz to raugoties no malas?
Gan dziesmu, gan deju koncertu programma bija laba. Protams, vienmēr var runāt, ka patīk vai nepatīk, bet mākslā tā ir vienmēr. Uzstādījums, kas vienmēr bijis vismaz skolēnu dziesmu svētkos, ka dziedāšana no galvas, noteikti attaisnojas - tas garantē zināmu kvalitāti. Neoficiāli pabiju arī skatuves augšpusē, lai sajustu, kā tur ir. Redzēju, kas nav līdz galam iemācīts, bet no galvas dziedāšanas prieks, protams, ļoti jūtams.
Tagad runā, ka programma bijusi tāda, ka bērni jutušies pārslogoti. Kā to vērtējat?
Jautājums, kas ir tā pārslodzes latiņa. Protams, var salīdzināt dziedātājus un dejotājus. Tā proporcija vienmēr ir svētkos bijusi, ka pat labākajiem deju kolektīviem ir limitēts deju skaits, bet koriem specifika, ka visi dzied visu vai vismaz nepārtraukti atrodas uz skatuves, ir koncerta epicentrā.
Vakarā uz skatuves jūtama arī gaisa temperatūras maiņa - koncertam sākoties, vēl saulīte, tai norietot - vakara dzestrums?
Sliktākais, ka tur nebija gaisa cirkulācijas, pat neskatoties uz to, ka tā ir ārtelpa. Vējš bija no skatuves aizmugures, bet tās aizvējā bija karsti, bija izveidojusies tāda kā bezgaisa telpa. Dziedātāju daudz, tie stāv ļoti blīvi, brīžos, kad jāsēžas, sanāca, ka gandrīz vai viens otram klēpī. Tad vēl viņu favorīts Justs - kustību rādītājs, visi ar lielāko prieku katrā dziesmā kustējās; spēku izsīkumu, protams, uz emocionālā viļņa nejūt.
Un tad sāk ģībt viens pēc otra. Arī no tā, ka ierauga glābējus savācam kritušos?
Viennozīmīgi. Kā tas bērns var justies, ja turpat blakus pieskrien mediķis ar norūpējušos seju un aiznes saļimušo? Kāpēc? Kas notiek? Redzētais saslēdzas ar filmās skatīto, kur tādi gadījumi saistīti ar bēdīgākām sekām. Un sākās viļņa efekts.
Es runāju ar ēdinātājiem. Protams, ka netika izmantota liela daļa ēdināšanas talonu. Kas varēja atļauties, gāja uz veikaliem, kārtīga ēdiena vietā bija kārumi. Esmu aktīvs soctīklos, redzēju, ka daudzi jaunieši nebija aizgājuši gulēt pat līdz trijiem četriem naktī. Tāpēc saku - tas ir apstākļu komplekss, kas nostrādāja visneveiksmīgākajā formā tieši ģenerālmēģinājumā.
Arī izkļūšana no Mežaparka vienmēr bijusi sarežģīta, prasījusi ilgāku laiku.
Jā, un uz to teritoriju, kas pieejama, dalībnieku skaits gala pasākumam gandrīz vai ir par lielu. Tiem, kas ierodas laicīgāk, īsti nav kur palikt. Ja vēl mēģinājumos bez publikas koristi var sākumā sēdēt skatītāju vietās, tad publiskos koncertos tādas iespējas ierobežotas.
Vēl par "spontāno" gājienu, cerībām uz nākamajiem svētkiem pozitīvākā gaismā un Izglītības un zinātnes ministres iespējamo demisiju lasiet intervijā ar diriģentu Intu Teterovski otrdienas, 14.jūlija, laikrakstā Diena!