Ukraina NATO – ilūzijas un realitāte

Paši redzamākie klupšanas akmeņi ir tie paši iemesli, kuru dēļ Kijeva cer uz iekļaušanos aliansē, – Krimas pievienošana Krievijai, konflikts valsts austrumos, kā arī bailes, ka Maskava var atklāti iejaukties šajā konfliktā ar bruņotu spēku, turklāt ar ievērojami tālejošākiem mērķiem nekā separātistu atbalstīšana. Atbilstīgi klasiskajiem pievienošanās NATO nosacījumiem tie ir apstākļi, kas liedz kādas valsts dalību aliansē. Pat ja teorētiski šos ierobežojumus ir iespējams apiet, virknei alianses tā sauktās vecās Eiropas dalībvalstu nav vēlēšanās pārbaudīt, kā militārā lielvara Krievija reaģēs uz faktu, ka ir pārkāptas tās novilktās sarkanās līnijas. Un, ja raugās pēc būtības, nav arī vēlēšanās konfliktēt ar Krieviju, ar kuru dažkārt kopā tiek taisīts labs bizness.

Cits būtisks iemesls ir, ka iekšpolitiskā lietu kārtība Ukrainā, pat ja uz to raugās caur rozā brillēm, ir tālu no kritērijiem, kurus izpildot var cerēt uz dalību Ziemeļatlantijas aliansē. Ukraina turpina būt izteikti vietējo oligarhu valsts ar visām izrietošajām sekām, bet nu jau divus gadus amatā esošais prezidents Vladimirs Zelenskis situāciju mainīt nav spējis, par spīti virknei skaļu paziņojumu. Arī uz šo faktu, protams, var pievērt acis, taču ne apvienojumā ar iepriekš minētajiem faktoriem.

Galvenokārt stratēģisko interešu dēļ bez entuziasma uz NATO durvju atvēršanu Ukrainai raugās arī Amerikas Savienotās Valstis. Vašingtonu acīmredzami apmierina esošā situācija, kad Ukrainas kārti iespējams izmantot attiecībās ar Krieviju, vienlaikus nepārkāpjot to robežu, kas draud ar atklātu militāru konfrontāciju ar Maskavu. Rezultātā Kijeva saņem tikai labus vārdus, kā arī ierobežotu militāri tehnisko un finanšu atbalstu. Bet tas, ka NATO Ukrainai ir tikai ilūzija, "de facto" tika paziņots maija sākumā ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizītes laikā Kijevā. Ja bez diplomātiskās aizplīvurotības, Ukrainai tika ieteikts nenovest attiecības ar Krieviju līdz galējībām, pārstāt akcentēt dalības NATO jautājumu, bet tā vietā uzstājīgi ieteikts pievērsties reformām.

Šāda fona dēļ Baltijas valstu un atsevišķu Austrumeiropas valstu regulāri paustais atbalsts Ukrainas dalībai NATO nav vairāk kā nostājas demonstrēšana, draudzīgs žests. Papildus tam šādi netieši tiek atbalstīta arī tālāka karadarbība Ukrainas austrumos, jo ir skaidrs – kamēr Krievija nebūs pārliecināta par Kijevas neitrālo statusu, tā turpinās atbalstīt separātistus. Taču, domājams, tas nav gluži tas, kas patiesībā ir vajadzīgs Ukrainai.