Atbilstīgi Vācijā pastāvošajai lietu kārtībai kanclera postenis pienākas galvenās varas partijas priekšsēdētājam, un tikai retais šaubās, ka KDS varētu pārskatāmā nākotnē zaudēt šo statusu. Vēlētāju visvairāk atbalstītās partijas statusa zaudēšana gan nav neticama, taču tas nenozīmē arī aiziešanu no galvenās varas partijas vietas.
Jautājums par to, kurš no pretendentiem kļūs par KDS vadītāju, arī ir svarīgs ne tikai pašai partijai un ne tikai Vācijai. Pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES), kā arī Francijas prezidenta Emanuela Makrona haotiskās ārpolitikas dēļ viennozīmīgi ir pieaugusi Berlīnes jau tāpat ievērojamā ietekme ES, un attiecīgi vēlēts arī apvienotās Eiropas faktiskais līderis.
Cits būtisks aspekts ir, ka Covid-19 pandēmija, iekšpolitiskās peripetijas un vēl citi faktori ir devuši iespaidīgus triecienus pa ASV un Lielbritāniju kā liberālās demokrātijas simboliem, pie kam prognozes par turpmāko situācijas attīstību pavisam noteikti nav tādas, kas varētu padarīt kopainu gaišāku. Šā iemesla dēļ Vācija tiek uzskatīta par galveno liberālās demokrātijas karoga vismaz simbolisku tālāk nesēju globālā mērogā.
Protams, šeit var diskutēt par Berlīnes reālajām iespējām, zināmu atkarību no ASV u. c., tomēr tas nemaina faktu, ka Vācija vispārējās ģeopolitiskās nestabilitātes un liberālo vērtību panīkuma dēļ tiek uztverta kā nosacītas, taču stabilitātes sala, kas ved aiz sevis arī lielāko daļu pārējās Eiropas.
Kurš no Vācijas politiķiem uzņemsies vismaz daļu no iepriekš minētajām nastām, tikmēr distancētā balsojumā izlems 1001 partijas delegāts, tostarp lielā mērā vadoties pēc iekšpartijiskiem apsvērumiem. Galvenā problēma ir, ka Merkeles līmeņa mantinieka KDS rindās acīmredzami nav.
Populārākais KDS politiķis, kurš daudzās aptaujās apsteidz pat Merkeli, ir Vācijas veselības ministrs Jenss Špāns, tomēr viņa popularitāte ir valsts mēroga. KDS vēlētāju vidū Špāns savas seksuālās orientācijas dēļ tikmēr neatrodas vadošajās pozīcijās. Vēlētāju vidū nav plaša atbalsta arī partijas funkcionāru favorītam Armīnam Lašetam, tāpat atšķiras viedokļi par liberālo Norbertu Retgenu un konservatīvo Frīdrihu Mercu, kurus gana kategoriski KDS vadītāja amatā nevēlas redzēt partijas attiecīgi konservatīvais un liberālais vēlētājs.
Rezultātā delegātiem nāksies gandrīz tiešā nozīmē peldēt starp Scillu un Habridu, bet balsojums solās būt reti interesants. Tāpat ir iespējami tradīcijai negaidīti pavērsieni, kad par KDS vadītāju kļūst kāds viens, bet par kanclera amata kandidātu – cits politiķis. Arī Merkele šobrīd ieņem kancleres posteni, nebūdama KDS priekšsēdētāja, bet visiem izņēmumiem piemīt tendence kļūt par jaunām tradīcijām.