Gan valsts pārvalde, gan mediji ir pievērsušies skaidri saprotamam un aktuālam objektam – sīkajam, adatainajam ienaidniekam un veidiem, kā no tā izvairīties un kā to apkarot. Turklāt gan uzkurina interesi, gan rada sašutumu valdības nespēja šo krīzi menedžēt vismaz mūsu kaimiņvalstu līmenī.
Taču aiz visas šīs jezgas šķiet kaut kur pilnīgi otrā plānā ir aizslīdējuši jautājumi par valsts ekonomiku, sociālo un politisko kārtību, ieilgušām sistēmiskām problēmām. Galu galā mūžīgais jautājums, ko sev uzdod ikviena sabiedrība, – kas mēs esam un kurp virzāmies? Kādi ir mūsu mērķi? Lai gan neveiksmīgais krīzes menedžments ir skaidrs apliecinājums tam, ka šīs diskusijas ir hroniski trūcis jau daudzus gadus. Jo ne jau atsevišķu ministru neprofesionālisms, ierēdņu nekaunība vai konkrētas biznesa intereses vien ir pamatā tam juceklim, kas pavadījis Latvijas cīņu ar Covid-19. Turklāt nav nekāda pamata problēmas aizslaucīt aiz ierastās mantras par oligarhu ietekmi.
Globālā līmenī mēģinājumi pārdefinēt izpratni par pasaules kārtību, sociālekonomiskajiem principiem, politisko atbildību un pilsonisko solidaritāti ir ļoti aktuāli. Janvāra beigās Davosā Šveicē sanāca Pasaules Ekonomikas forums – ar nosaukumu Lielais restarts (The Great Reset). Lai turpinātu pērn jūnijā aizsākto diskusiju par pārmaiņām, ko pandēmijas ietekmē piedzīvo un piedzīvos pasaules valstis, to ekonomikas un sabiedrības. Kā savā par bezmaksas bestselleru kļuvušajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu uzsver Davosas foruma dibinātājs Klauss Švābs, Covid-19 pandēmija sava mēroga un komplicētības dēļ nepaliks bez sekām. Tas ir būtisks vēstures notikums, kas kalpos par pagrieziena punktu cilvēces attīstībā līdzīgi kā, piemēram, Otrais pasaules karš. Atšķirība tikai, ka Covid-19 drīzāk būs kā atspere daudz straujākai to procesu attīstībai, kas jau bija vērojami pēdējos gadus, – digitalizācijai, multipolaritātei, brīvā tirgus nekļūdīguma dogmas atmešanai, valstu lomas pieaugumam, lielākai solidaritātei, sociālajai atbildībai un atbildībai pret nākamajām paaudzēm. Tas gan ir pozitīvais scenārijs, jo nav izslēgta arī pasaules ieslīgšana haosā.
Un te nu ir jautājums Latvijai. Cik gatavi mēs esam citādai pasaulei? Cik spējīga pašreizējā politiskā elite ir stāties pretim nākotnes izaicinājumiem? Vai vispār pastāv dzīve pēc pandēmijas?