Ziemeļu teritoriju tabu sāk šķobīties?

Tagad šķiet, ka vismaz otrais no šiem tabu ir sācis šķobīties, jo, piemēram, Japānas vecākais un nozīmīgākais angliskais laikraksts Japan Times nesen publicēja plašas diskusijas izraisījušu rakstu par iespējamiem kompromisiem, kādi teorētiski varētu novest pie teritoriālā strīda atrisināšanas un Krievijas un Japānas miera līguma noslēgšanas. Neiedziļinoties niansēs, galvenā tēze skan, ka Japāna, lai arī ar atrunām, tomēr varētu atteikties no prasībām pēc visām četrām strīdīgajām salām, samierinoties tikai ar Kunaširu un Iturupu, kā to sākotnēji paredzēja 1956. gadā parakstītā Maskavas deklarācija.

Protams, oficiāli šī publikācija ir tikai atsevišķs viedoklis, un ar Japānas valdības nostāju tai nav nekādas saistības. Faktiski Japan Times ir ļoti nopietns izdevums, kura mērķauditorija tieši Japānā ir vietējā elite un kurā nekas nenotiek vienkārši tāpat, vēl jo vairāk, ja runa ir par jautājumu, attiecībā uz kuru pastāv neoficiāls tabu. Tādējādi var pieņemt, ka izdevums, minimums, mēģina noskaidrot sabiedrības reakciju (gan Japānā, gan ārvalstīs) uz iespējamām izmaiņām oficiālajā nostājā Ziemeļu teritoriju jautājumā, bet maksimums – sāk gatavot sabiedrību šādām iespējamām izmaiņām.

Pēdējais uzdevums nav no vieglākajiem, jo aptaujas liecina, ka četras piektdaļas Japānas iedzīvotāju ir kategoriski pret atteikšanos no Ziemeļu teritorijām un uzskata, ka miera līgums iespējams vienīgi pēc principa – vispirms salas un tad miers. Japānā arī valda viedoklis, ka miera līguma noslēgšanā un labās attiecībās ar Tokiju daudz vairāk ir ieinteresēta Krievija, tāpēc nepieciešams vienīgi konsekventi pieturēties pie līdzšinējās nostājas un gaidīt Maskavas piekāpšanos.

Savukārt ekspertu vidū pārliecība par Krievijas vēlmi un ieinteresētību noslēgt miera līgumu ar Japānu apmaiņā pret ekonomisko sadarbību kļūst aizvien mazāka.

Japānas stāvoklis Āzijas reģionā vairs nav unikāls, un gandrīz visu to pašu, ko Tokija, Maskavai var piedāvāt arī Ķīna vai Dienvidkoreja. Abām pēdējām sadarbība ar Krieviju arī ir šo valstu ietekmes pieaugums reģionā, bet Dienvidkorejai tā nozīmē arī Krievijas atbalstu jautājumā par abu Koreju iespējamo apvienošanos. Savukārt apvienotā Koreja perspektīvā var kļūt par iespaidīgu konkurenti Japānai gan ekonomikā, gan daudzās citās jomās. Papildus nebūt ne mazsvarīgs faktors ir, ka strīdīgajās teritorijās ir atrasti iespaidīgi retā metāla rēnija krājumi un šķiršanās no tiem nepavisam nav Krievijas interesēs.

Ņemot vērā šos un vēl citus apsvērumus, nav pārsteigums, ka Japānā parādās pagaidām bikli mēģinājumi mainīt pastāvošo diskursu lielākas pielaidības un elastības virzienā. Cits jautājums ir, ka šie mēģinājumi var izrādīties arī nokavēti.