Bergmanis: Esam gatavi par šo valsti cīnīties un arī krist, ja tāda stunda pienāktu

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

NBS komandiera kungs!

Ekselences!

Karavīri!

Madonieši un Madonas viesi!

4.maijs ir diena, kad Latvijas neatkarības centieni pēc 50 gadu okupācijas vainagojās ar pārliecinošu paziņojumu pasaulei:

"Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā." Tā bija mūsu Neatkarības deklarācija! Tā bija kā izlaušanās no 50 tumsas gadiem, kā pirmā svaiga gaisa ieelpa pēc izkļūšanas no slēgtas telpas, kā emociju un prieka piepildīts sauciens: "Mēs atkal esam atpakaļ brīvā un demokrātiskā pasaulē!" 

Atsaucot atmiņā tās dienas notikumus, kas risinājās pirms 28 gadiem, atklājas visplašākā emociju gamma no satrauktām gaidām līdz uzvaras prieka pilnām gavilēm. Lai Neatkarības deklarācija iegūtu juridisku spēku, tā bija jāpieņem vismaz ar divām trešdaļām balsu no visu deputātu kopskaita (AP bija 201 deputāts). Tātad bija vajadzīgas ne mazāk kā 134 balsis. Vai izdosies savākt? Gaisā virmoja arī bažas.

Un tam bija nopietns pamats, jo LTF frakcijā bija tikai 131 deputāts. Cerības tika liktas uz dažiem neatkarīgajiem deputātiem... Pamatīgā, bet diezgan garā un nervozā balsu skaitīšana izraisīja asus pārdzīvojumus ne tikai Augstākās Padomes namā, bet arī aiz tā sienām, kur bija sapulcējusies tauta, ar skaļām ovācijām uzņemot katru balsi, kas tika nodota par deklarāciju. Uz septiņiem vakarā bija nolikta tautas manifestācija Daugavmalā, bet laiks sēžu zālē vilkās mokoši lēni. Beidzot tomēr fināls: pulkstenis rādīja 19.20, kad tapa skaidrs: par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nobalsojuši 138 deputāti! Priekiem nebija gala, ļaužu jūrā ziedi, karogi, smaidošas sejas un aizkustinājuma asaras. Viss, kas piecos gadu desmitos krājies cilvēku sirdīs, tobrīd neapvaldāmi nāca ārā... Tādus brīžus nevar aizmirst nekad!

Ir pagājuši tikai 28 gadi. Pasaules vēsturē tas nav daudz, bet mūsu valsts vēsturē tas ir daudz, jo otrreiz atgūtajā neatkarīgajā Latvijā esam nodzīvojuši jau ilgāk nekā pirmo reizi starp diviem Pasaules kariem. Esam atjaunojuši un arī izveidojuši no jauna visu, kas piederas neatkarīgai valstij. Esam piederīgi nozīmīgākajām starptautiskajām institūcijām un aliansēm, padarīts ir ļoti daudz. Jā, ne viss ir nācis viegli, ne viss ir ideāli, bet šodien ar patiesu lepnumu un svētku prieku esam pulcējušies mūsu Vidzemes pērlē – Madonā, lai svinētu un sveiktu mūsu Bruņoto spēku, zemessargu, robežsargu, policijas, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Jaunsardzes, kā arī vērienīgu tehnikas vienību parādi! Šodien ar mums kopā soļos arī sabiedroto spēki, par ko īpašs gandarījums!

Un vēl kāds nozīmīgs vēsturisks fakts, kas saistās gan ar Latvijas valstiskumu, gan Bruņotajiem spēkiem: 1882.gadā Cēsu apriņķa Meirānu pagastā (tagad Ošupes pagasts Madonas novadā) piedzima pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris Oskars Kalpaks, kurš Latvijas valsts dibināšanas laikā, 1918.-1919. gadu mijā, jau būdams pulkvedis, uzņēmās drosmi veidot un kaujās vadīt pirmās Latvijas bruņoto spēku vienības, kas spēja apturēt lielinieku iebrukumu Latvijā. Tā tika nosargāta tā laika Latvijas pagaidu valdība un aizsāktas Latvijas atbrīvošanas cīņas.

Godātie svētku dalībnieki!

Madona - pilsēta, kur esi gaidīts! Šādi skan Madonas moto, un mēs to patiesi izjūtam uz katra soļa. Viesmīlība, atsaucība un atbildība par svētku norisi. Paldies Jums madonieši, paldies Madonas pašvaldībai un visiem, kas strādāja, lai šī vērienīgā parāde varētu notikt!

Svētki ir daļa no patriotisma, svētki ir vēl viens apliecinājums tam, ka esam gatavi par šo valsti cīnīties un arī krist, ja tāda stunda pienāktu! To zina katrs karavīrs, to zina katrs Latvijas patriots!

Lai izdevušies svētki, lai skaista šī diena Madonā un visā mūsu mīļajā Latvijā!