Konfliktsituācija ap Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centru savērpusies tik grodā mezglā, ka apdraudēta tā tālākā darbība. Vai tā samilzusi pēdējā laikā, vai saknes meklējamas senāk?
Centra sabrukums sākās no 2005. gada. Līdz tam deviņus gadus, kad valdes priekšsēdētājs bija Gunārs Lasmanis – izcils ārsts un uzņēmējs, viss bija labi. To rāda arī finanšu situācijas uzlabošanās: pirms tam centrs bija parādā valstij pusmiljonu latu un bija teju uz sabrukšanas robežas, tika pat runāts, ka to pārdos un tā vietā taps veikals. Viņš panāca, ka parādi tiek dzēsti un centrs var turpināt savu darbību. Tolaik tika nopirkti trīs lineārie paātrinātāji radioloģijā, instrumenti un aparatūra, izveidota moderna reanimācijas sistēma. Viņš ieviesa arī ārpusbudžeta pakalpojumus. Lasmanis izveidoja arī Vēža fondu, par kura patronu tika uzaicināts Imants Freibergs.
Kas notika pēc 2005. gada?
Pienāca 2005. gads, kad tika izveidots māsterplāns, kas paredzēja, ka viss ir jāapvieno un jālikvidē. Centram atņēma visus līdzekļus – tie visi aizgāja slimnīcas renovācijai, jo tā bija avārijas stāvoklī. Liela kļūda bija tā, ka pārbūves laikā netika uzcelts centru un slimnīcu savienojošs koridors, un tas ir apliecinājums tam, ka neviens nedomā par slimniekiem. Tas bija tehniski iespējams, bija pat izstrādāts projekts. Tā nu turpinās slimnieku pārvešana
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 19. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!