Ekonomists: IKP izaugsme ir gandrīz apstājusies

Draudošā Ķīnas ekonomikas paralīze ceļošanas ierobežojumu un uzņēmumu darba pārtraukšanas dēļ šobrīd jebkādu prognozēšanu padara gandrīz bezjēdzīgu. Taču, ja vīrusa infekcijas ietekme tomēr nekļūs par noteicošo faktoru pasaules ekonomikā, varētu gaidīt, ka Latvijas ekonomikas izaugsme gada griezumā 2-3 ceturkšņus paliek apmēram pašreizējā līmenī, uzlabojoties gada beigās, bet straujāk paātrinoties nākamgad.

2020. gadā kopumā IKP pieaugums varētu būt apmēram pusotrs procents.

Pirmie pieejamie šī gada dati jeb janvāra ekonomiskā noskaņojuma indekss (ESI) ir drīzāk optimistiski, ESI ir augstākais kopš pērnā marta. Noskaņojums rūpniecībā ir labākais kopš pērnā februāra, ļoti strauji pieaugot vērtējumam par ražošanas izmaiņām tuvākajā nākotnē. Mainās situācija kokapstrādē, kur cenas ir stabilizējušās ātrāk, nekā gaidīts. Savukārt patērētāju noskaņojums ir pesimistiskākais kopš pērnā februāra.

Acīmredzot cilvēku prātus ietekmējušas sliktās ziņas par rūpniecību un tranzītu pērnā gada beigās.

Krasi pasliktinājies patērētāju vērtējums par ekonomisko situāciju nākamajos 12 mēnešos — līdz zemākajam līmenim kopš 2017. gada februāra, samazinās vēlme veikt lielus pirkumus.

Tas disonē ar tirdzniecības uzņēmumu vērtējumiem, kuri paredz pārdošanas kāpumu un plāno palielināt pasūtījumus. 

Lēno IKP pieaugumu pērnā gada beigās varētu saukt par stagnāciju, taču šis vārds labi neraksturo situācijas būtību.

Ir perspektīvas nozares, kas strauji attīstās, mainās ekonomikas struktūra.

Sarūk nozares, kuras ietekmē pārejoši nelabvēlīgi apstākļi ārējā tirgū vai visdrīzāk neatgriezeniska noieta tirgu zaudēšana. Varētu teikt, ka attīstība notiek, bet nav pieauguma. Ir bijuši laiki, kad drīzāk bija pretēji, pirmkārt nekustamo īpašumu burbuļa laikā. 

Šādā situācijā varētu gaidīt, ka neveiksme pārvēršas veiksmē un IKP pieaugums atkal paātrinās. Tas agri vai vēlu notiks. Taču jau šobrīd situācijā, kad pie mums ir zemākais IKP uz iedzīvotāju un lēnāks tā pieaugums nekā Igaunijā un Lietuvā, pasīva gaidīšana nav labākā izvēle. 

Pārējās Baltijas valstis aug gan ilgstoši veidojušos ekonomikas struktūras atšķirību, gan nesen īstenotas politikas atšķirību dēļ. Piemēram, jau no deviņdesmitajiem gadiem Igaunijas pakalpojumu eksportā daudz lielāku daļu ir veidojuši augstas pievienotās vērtības pakalpojumi (pirmkārt biznesa, arī IT pakalpojumi), kā arī tūrisms. Lietuvas ekonomikā jau ilgu laiku ir bijis lielāks rūpniecības īpatsvars. Šobrīd abas valstis bauda šo struktūras atšķirību sniegtās priekšrocības. Zemākas cenas koksnes standartproduktiem un tranzīta samazināšanās tās ietekmē mazāk.

Lietuva šobrīd ir straujāk augošā Baltijas valsts lielā mērā tāpēc, ka tur iepriekšējā desmitgadē augstākās amatpersonas aktīvāk iesaistījās investīciju piesaistē, dažu pēdējo gadu laikā ļoti aktīvas bija arī pašvaldības.

Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports uz iedzīvotāju Latvijā vēl ir lielāks, bet Lietuvā tas aug straujāk. 

Zīmīgi, ka ne tikai izaugsme atpaliek no kaimiņvalstīm, bet arī tās atjaunošanās iespējas ir lielā mērā atkarīgas no Lietuvas un Igaunijas investoriem. Šajās valstīs ir nekustamo īpašumu attīstītāji ar lieliem resursiem, kuri “redz cauri” ekonomikas ciklam, kuri turpina vērienīgu biroju un mājokļu projektu attīstīšanu Rīgā. Vairākas citas pilsētas sekmīgi attīstās, pateicoties gan pašmāju, gan Rietumeiropas uzņēmumu ieguldījumiem rūpniecībā. Taču Latvijas ekonomika nevar augt, ja neaug galvaspilsētas reģions, kas veido ap 2/3 no IKP. Rīga augs tad, ja augs “balto apkaklīšu” pakalpojumu eksports un tam vajag birojus, kā arī mājokļus, kuros dzīvot šajos birojos strādājošajiem.